Pirms desmit gadiem Lielplatonē durvis vēra sociālās aprūpes centrs «Birztaliņas».
Pirms desmit gadiem Lielplatonē durvis vēra sociālās aprūpes centrs “Birztaliņas”. Gadu mijā tā iemītnieki svinēja apaļu – 10 gadu – jubileju. Šodien centra vadītāja Janīna Ungure teic: “Lai cik kādreiz bijis grūti, esam saņēmušies un gājuši tālāk.”
Lielplatones veco ļaužu aprūpes centrs “Birztaliņas” sāka darboties pirms desmit gadiem. Šodien tur dzīvo seši iemītnieki – divas sievietes un četri vīrieši. Pavisam centrā paredzēts desmit vietu.
Uz pašvaldības pleciem
Tikai īsu brīdi sociālās aprūpes centrs saņēma dotācijas no valsts, taču lielākoties viss smagums gūlies uz pašvaldības pleciem. “Esmu pateicīga pagasta vadībai, kas mūs atbalstījusi visus gadus un nav iznīcinājusi “Birztaliņas”. Esam mazs, bet ļoti vērtīgs centriņš. Pie mums ir mājīgi, un tā bieži vien pietrūkst lielajiem sociālajiem centriem, bet cilvēkam ir ļoti svarīgi justies kā mājās,” stāsta J.Ungure.
Vadītāja par centra iemītniekiem teic: “Šie cilvēki ir kā puķes, ko pārstāda. Vajadzīga laba, spēcīga “augsne”, kur ieaugties no jauna. Protams, viena puķe iedzīvojas jaunajā vietā, cita – ne”.
Aprūpes centram palīdzīgu roku nav atteikuši vietējie zemnieki, uzņēmēji, Platones draudze un Sesavas baznīca, viņi ziedojuši apģērbu, mēbeles.
Pansionātu veidot mudināja redzētais
“Birztaliņu” vadītāja Lielplatonē ieprecējusies un ir ļoti priecīga, ka viņai piedāvāts darbs veco ļaužu namā. “Ideja pagastā veidot savu aprūpes centru vecajiem cilvēkiem pieder Latvijas Pensionāru federācijas priekšsēdētājai Ainai Verzei. Toreiz viņa bija pašvaldības izpilddirektore un noskatījās, kā uz pansionātu tika nogādāta kāda pagasta iedzīvotāja. Redzot, cik smagi sirmā kundze pārdzīvoja šķiršanos no mājām, no vietas, kur tik daudz gadu bija dzīvojusi, Ainas kundze sev esot apsolījusi, ka arī Lielplatones pagastā būs pansionāts, kur vecumdienas pavadīt vientuļajiem pagasta ļaudīm,” atceras Janīna.
A.Verze, Māris Kurševs, Imants Striška, Aivars Kokins gādājuši par “Birztaliņu” pastāvēšanu un kā pagasta vadītāji vienmēr palīdzējuši tikt galā ar problēmām. “Viņi varēja arī pateikt: jūs mums neesat izdevīgi un mēs jūs neatbalstīsim,” saka vadītāja.
Viņa ne mirkli nav domājusi aiziet no šā darba, nu piepulcējušies atbalstītāji. Jau otro gadu J.Ungure Liepājas Pedagoģiskajā augstskolā studē sociālo darbu. Viņa atzīst, ka tā ir lieliska pieredze un atslodze no ikdienas: “Kad atgriežos no mācībām, atkal varu mesties darbā!” teic vadītāja.
Ar pagasta budžetu un sirmgalvju pensijām
“Birztaliņu” vadītāja atceras savu pirmo klientu centrā: “Viņu atveda 2. janvārī, tas bija mazs, kluss un ļoti vājš večuks. Pēc tam nāca citi, katrs ar savu dzīvesstāstu. Pansionātā mājojuši un no šejienes uz mūžu aizgājuši ap 20 sirmgalvju.”
Tagad “Birztaliņu” saimniecei ir vairāki palīgi – pavārs, apkopējs, par iemītnieku veselību rūpējas vietējā feldšerīte. Pagasts maksā darbiniekiem algas, kā arī par kurināmo un komunālajiem pakalpojumiem, nodrošina ar transportu un telefona sakariem. Aprūpes namā mājo vientuļie pensionāri, kas zaudējuši savas otrās pusītes un viņiem nav bērnu. Tikai ļoti retos gadījumos pansionātā apmeties kāds sirmgalvis, kuram ir bērni. Viņiem arī jāsedz savu vecāku uzturēšana veco ļaužu namā. Katru mēnesi iemītnieki “uz rokas” saņem 15 procentu no pensijas, kas ir vidēji 8 – 16 latu. Pārejā naudiņa gulst kopējā kasē centra uzturēšanai.
Lai ilgi dzīvotu – jāstrādā
J.Ungure stāsta, ka saskaņā ar likumiem sociālā aprūpes centra iemītniekiem četras stundas dienā ir jāstrādā. Viņi labprāt to darot, ja vien ir darbs. “Pavasarī piedalās teritorijas uzkopšanā, centra telpās veic kādu remontu vai rosās dārziņā. Taču gadās arī pa kādam slinkākam vīram, kas negrib strādāt. Es viņiem stāstu, ka senie latvieši daudz darīja, tādēļ arī ilgi dzīvoja. Pensijas taču toreiz nemaksāja, iztikšana bija jāpelna pašiem, tāpēc gulšņāt un slaistīties viņi nevarēja. Kad galīgi negrib klausīties, viņi iet laukā staigāt. Mums ir ļoti skaista teritorija, tepat upe, kurā peld gulbji, brīnišķīgs parks ar pogojošām lakstīgalām,” priecājas “Birztaliņu” vadītāja.
Jauna draudzība mūža nogalē
Vientuļais pensionārs 65 gadus vecais Ivars “Birztaliņās” dzīvo nedaudz vairāk par gadu un “Ziņām” stāsta, ka ir ļoti priecīgs, jo nonācis tur. Ivara kungs dzīvo vienā istabiņā ar Klaudijas kundzi, kurai ir problēmas pārvietoties. Arī viņa palikusi viena. Nu abiem kopā nav skumīgi. “Ivars ir ļoti gādīgs un uzmanīgs pret Klaudiju. Sakām, lai dzer kāzas, bet šie tikai atsmaida: kur nu mēs vairs,” stāsta vadītāja.
Sapnis par jaunu skaistu aprūpes namu
Janīna atļaujas arī pasapņot. Viņas sapņi ir par jaunu aprūpes namu, taču nelielu, tādu, kur būtu mīlīgi, silti un gaiši. Vadītāja atzīstas, ka nekad mūžā nebaidītos no tā, ka varētu nonākt veco ļaužu aprūpes namā. “Tas nemaz nav nosodāmi, jo jaunatnei ir cita domāšana, un es noteikti negribētu būt par nastu saviem bērniem. Ārzemēs šādi aprūpes centri ir normāla parādība, tikai mums pie tā vēl jāpierod.
