Jelgavas psihiatriskā slimnīca «Ģintermuiža» iesaistījusies starptautiskā projektā, kas veicina nodarbinātības iespējas atsevišķiem slimniekiem.
Jelgavas psihiatriskā slimnīca “Ģintermuiža” iesaistījusies starptautiskā projektā, kas veicina nodarbinātības iespējas atsevišķiem slimniekiem.
“Viens no svarīgiem uzdevumiem, ko vajadzētu veikt mūsu valstī, ir likumdošanas sakārtošana un nodarbinātības sistēmas izveidošana cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem vai psihiskām saslimšanām,” tā domā Liesma Lipšāne, koordinatore projektam, kas kopš pērnās vasaras “Ģintermuižā” palīdz dzīvot cilvēcīgu dzīvi 12 “cilvēkiem ar diagnozi”.
Ar EQUAL iniciatīvu
Bet daudzi slimie nav tik slimi un veselie tik veseli, lai novilktu robežšķirtni “starp divām valstībām”. Tomēr šo neredzamo robežu ir grūti ignorēt, jo reālajā dzīvē tā pastāv. Labi šo situāciju izprot projektā iesaistītie, kas domā, ka plašsaziņas līdzekļi varētu veicināt izpratni par atšķirīgo un ne tik atšķirīgo starp cilvēkiem. Bet viennozīmīgi izskan pārliecība, ka cilvēkiem, kas spēj strādāt, ir jādod iespēja. Cits jautājums, vai ir šāda iespēja.
Tomēr, pateicoties Eiropas Kopienas iniciatīvas EQUAL projektam “Personu ar garīgiem traucējumiem un psihiskām slimībām integrācija darba tirgū”, šogad darba pieredzi gūst cilvēki ar psihiskās vai garīgās veselības traucējumiem. Astoņas darba vietas tiek finansētas no EQUAL, bet pavisam darbā iesaistīts 12 cilvēku ar veselības traucējumiem.
Pērk džemperus, gardumus
Sociālā darbiniece Baiba Jirgensone neslēpj, ka ar šiem cilvēkiem labu rezultātu var iegūt ilgstošā individuālā darbā, tomēr pienākumu apjoms neļauj izvērst plašu individuālu darbu. Tāpēc ļoti liela nozīme ir darbu vadītājiem, kas ir ciešākā kontaktā ar šiem cilvēkiem, kuriem laimējies turpmākos divus gadus strādāt sev atbilstošu darbu sev ierastā vidē. Darba temps tiek pielāgots individuāli, tas nedrīkst pārsniegt trīs stundas, bet to var veikt visas darba dienas garumā atbilstoši savai pašsajūtai un spējām. Strādājošie saņem 33 latus mēnesī, “tīrā veidā” tie ir 27 lati, kurus var veiksmīgi iztērēt, nopērkot sev kaut ko nepieciešamu. Piemēram, Armands, kas visus savus 30 mūža gadus pavadījis ārstniecības iestādēs, pērk kaut ko garšīgu, bet pārējo naudu, kā pats saka, krāj magnetofonam. Viņš ļoti mūs bija gaidījis un uzlicis pat “šlipsi”. Vairāki aptaujātie priecīgi atzina, ka par šo naudiņu nopirkuši sev apģērbu. Tomēr materiālais guvums, lai arī šiem cilvēkiem ļoti vērtīgs, nav svarīgāks par morālo – prieks par to, ka viņi var strādāt.
Nav ģimenes, bet ir darbs
Sociālā darbiniece B.Jirgensone pastāsta, ka atsevišķas jaunas sievietes, hroniskas slimnieces, kas līdz šim nebija nodarbinātas un lielāko savas dzīves daļu bijušas spiestas uzturēties palātās, ir arī ārēji ļoti mainījušās – sākušas saposties, sakopt sevi, kļuvušas sievišķīgākas.
Spilgts piemērs tam ir Evija, kurai liktenis līdz šim lēmis ilgstoši uzturēties stacionārā. Pašlaik viņa sēž pie jaunas šujmašīnas un darina darba cimdus. Šūt jaunajai sievietei iemācījusi darba vadītāja Veronika Bebre. Viņa atzīst, ka Evijai tas padevies viegli. Un, vērojot šuvēju, nākas atzīt, ka viņa pie sava darba galda izskatās laimīga.
Evijai nav ģimenes, bet ir savs darbs. Divu gadu garumā. Kas notiks pēc tam? Jāmeklē jaunas iespējas turpināt iesākto, domā B.Jirgensone.
Veiksmīgi strādā darbu vadītāja Zigrīda Vedeika. Pienākumi vairāk saistīti ar teritorijas uzkopšanu. Z.Vedeika iepazīstina ar žurnāliem, kuros katram individuāli ikvienai dienai pretī ir ieraksts par darba kvalitāti, viņa ieinteresētību, garastāvokli. “Čakls, negribīgs, izklaidīgs, ieinteresēts, radošs, miegains, aktīvs…”
Līdzīgi kā ar mums, vienīgi nedaudz spilgtākās izpausmēs. Z.Vedeika katram zina savu pieeju. “Kad sāk spīdēt actiņas, kļūst nervozs, uzaicinu kabinetā uz aveņu tēju, uzsmērēju sviestmaizīti. Ir arī kafija bez kofeīna. Cits ir lēnāks, cits – ātrāks, bet balsi gan nekad nedrīkst pacelt.”
Būtu labi, ja būtu
Darbu ieguvušie cilvēki ir otrās grupas invalīdi, astoņi no viņiem – kopš bērnības. Trīs ir bez izglītības, trim ir vidējā izglītība, pārējie nedaudz mācījušies un apguvuši vairāku klašu programmu speciālajās skolās. Tie, kas skolu nekad nav apmeklējuši, ir likteņa pabērni, kuriem nav nekādu ziņu par piederīgajiem. Viņu vienīgais tēvs un māte ir valsts. Divi no projektā iesaistītajiem ir vecumā līdz 29 gadiem, viens – virs 50.
B.Jirgensone uzskata, ka tuvojas laiks projekta norises pirmajai izvērtēšanai, lai mērķtiecīgi virzītu darbu tālāk. “Sākumā mēs nebijām droši par to, kā viss veiksies. Tagad ir gandarījums.”
Tomēr pašlaik iespējams runāt tikai par divu gadu posmu. Savukārt L.Lipšāne pārliecināta, ka ir aktuāli strādāt pie likumdošanas izmaiņām, lai darba devēji būtu ieinteresēti nodarbināt arī cilvēkus ar iedzimtu garīgu atpalicību vai iegūtām psihiskām slimībām.
“Būtu labi, ja vēl vismaz 12 mēnešu pēc diviem nodarbinātības gadiem atrastos darba devēji, kas šiem cilvēkiem nodrošinātu darbu, jo tad viņi saņemtu nedaudz paaugstinātu pensiju. Likums paredz, ka jābūt nostrādātiem vismaz 36 mēnešiem, lai saņemtu 70 latu. Viņi ir uzticami un strādā ar lielu atbildību. Ar likumdošanu valstij jārada darba devēju interese par šādu cilvēku nodarbināšanu,” domā L.Lipšāne.
Projekts ir solis, ne distance
Pateicoties EQUAL projektam, Latvijā darbu uz diviem gadiem ieguvuši 75 cilvēki ar garīgiem vai psihiskiem traucējumiem. No mūsu valsts šajā projektā iesaistījušās sešas ārstniecības iestādes no Jelgavas, Daugavpils, Ainažiem, Strenčiem, Vecpiebalgas, Aknīstes, Rīgas, kā arī Garīgās veselības valsts aģentūra, Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs.
Diemžēl, lai arī presē laiku pa laikam parādās pozitīva informācija par veiksmīgi sāktiem projektiem, tie nereti izrādījušies īslaicīgi. Lai cik sekmīgi, tie nespēj būtiski ietekmēt vairākuma slimo cilvēku dzīves kvalitāti. Daudzi no viņiem joprojām eksistē ēdot, guļot, dzerot zāles, smaidot vai niknojoties. Bet ko citu tad viņiem darīt?
