Baroka stilā būvētajā muižā mitinās ne vien cilvēki, bet arī aizsaules tēli
Vilces pagastā, vietā, kur Latvijas teritorija grasās robežoties ar Lietuvu, majestātiski baltos toņos iekrāsojusies, par 18. gadsimta esamību joprojām vēsta Blankenfeldes muiža. Pārdzīvojusi daudzus īpašniekus, viesus un karus, tā vēl mūsdienās uzņem viesus un stāsta par aizgājušiem laikiem.Ar baroka piesitienuMuižas arhitektūrā manāma baroka klātbūtne. Kā nekā pašreizējā apbūve veidota 18. gadsimta vidū – laikā, kad Eiropas modes pasaulē valdīja šis mākslas stils. Barokam raksturīgās krāšņās krāsas, liektās līnijas, formas, gaismu un ēnu kontrastus un zināmu greznības pieskaņu var manīt arī Balnkenfeldes telpās. Tomēr salīdzinājumā ar Frančesko Bartolomeo Rastrelli veikumu – Rundāles pili – jāsaka, Blankenfelde veidota diezgan atturīgi.Baroks nav vienīgais mākslas stils, ar ko nākas sastapties muižas ciemiņiem. Gadsimtiem mijoties, mainījušies arī stila elementi un interjers. Kungu mājas zālē saglabājušies 19. gadsimta klasicisma gleznojumi, logi un durvis, bet teritorijā apskatāmi Latvijā vienīgie rokoko dzelzs kaluma dārza vārtiņi. Vēl šodien muižā var redzēt seno laiku parketu, griestu plafonu ar profila joslu, intarsētas durvis, kā arī iebraucamos vārtus, tējas paviljonus un grotu – šāda arhitektūras mazo formu bagātība Latvijā sastopama reti.Muižas īpašumā ir 18 ēku, dažām saglabājušies tikai pamati. Ievērības cienīgs ir arī angļu klasicisma stilā veidotais pils parks, kurā savu dzīvi mierīgi vada vairāki dīķi, svešzemju koki un pastaigu takas, pa tām patīkami klejot gan mīlniekiem, gan viesiem. Jau 18. gadsimtā pie muižas bijis regulāras formas dārzs, bet ainavu parks izveidots 19. gadsimta vidū. Tajā ir arī eksotiski stādījumi – Krievijas lapegle, balzama baltegle un citi. Parkā var izstaigāt divas alejas – Mīlestības un Annas –, kā arī apskatīt gandrīz 400 gadu vecu četru metru apkārtmēra osi. Stāsta, ka zem varenā koka saknēm aprakts muižas zelts.Iz dzīves un nostāstiemMuižā dzīvojuši daudzi cilvēki, viens no tiem bijis arī leģendām apvītais marķīzs de Visa. Viņam paticis jauniešus patramdīt ar savu klātbūtni – pēc viesībām šim bijis paradums apstaigāt viesu istabas. Gadījumos, kad marķīzs manījis, ka jaunieši sāk brīvāk uzvesties, viņš esot sasitis rokas un teicis – vēl nav laika. Stāsta, ka muižā dzīvojot sieviete – spoks, kas ne vienam vien izraisījusi neprātu. Reiz Blakenfeldē viesojusies jauna guvernante. Naktī, kad visi jau gulējuši, muižā atskanējis kliedziens, un no rīta viešņa atrasta ar sirmu galvu un sajukusi prātā, jo redzējusi minēto mīklaino tēlu. Barons stāstītajam neesot ticējis, un, lai to pārbaudītu, pats devies nakšņot «spoku» istabā, spēlējot kārtis ar mežsargu un kaimiņu muižu ļaudīm. Diennakts tumšajās stundās esot parādījies balts tēls ar izkapti rokā, kurš telpā esošajiem cirtis nost galvas. Arī barons sajucis prātā. Kopš tā laika neviens «spoku» istabā vairs nedzīvojot.Vēl kāds staigātājs ir Blankefeldes muižas kungu mājā. Pilnmēnes naktīs dzirdēts, kā kāds pa vītņu kāpnēm iet uz otro stāvu, – zinātāji teic, ka, iespējams, tā ir vecā baronese.Cauri gadsimtiemPirmo reizi rakstītos avotos Blankenfelde minēta 1689. gadā. Vietā, kur agrāk bijusi vecā kungu māja, 1743. gadā uzbūvēja jauno – pašreizējo muižas ēku. Laika gaitā izveidots slēgts pagalms kungu mājas priekšā – to veido saimniecības ēkas, mūra žogs, kā arī nelieli paviljoni pagalma stūros, kas celti 19. gadsimtā. Tajā pašā simtgadē kungu mājai izveidota piebūve, kā arī pārbūvēts jums. Savukārt vārtu tornis izveidots tikai 20. gadsimta sākumā. Blankenfelde piedzīvojusi astoņus īpašniekus – pirmais zināmais ir Ernsts fon Mēdems. Par otro 1711. gadā kļuva Otto Kristofers fon Mēdems, savukārt 1738. gadā muiža tika pārdota Ernstam Johanam fon Buttlaram. Viņš to savā īpašumā paturēja nieka četrus gadus – 1742. gadā Blankenfeldei jau atkal bija cits saimnieks – Kristofers Frīdrihs fon Manteifelis-Scēge. Viņa laikā kungu mājā divas reizes (1804. gada septembrī un no 1804. gada novembra līdz 1805. gada janvārim) ar nelielu galmu uzturējies ļoti augsts viesis – trimdā dzīvojošais Francijas karalis Luijs XVIII. 18. gadsimta beigās muiža nonāca Krievijas ķeizariskās kancelejas padomnieka Maltas Ordeņa bruņinieka barona Andreasa fon Kēnigfelsa rokās – viņa dzimta Blankenfeldē valdīja līdz 1840. gadam, kad to nopirka Vilhelms fon Hāns, kura darbības laikā muiža piedzīvojusi uzplaukumu gan saimnieciskā, gan arhitektoniski vēsturiskā nozīmē. Vairāk nekā gadsimtu īpašnieki nemainījās – pils tika nodota mantojumā dzimtas locekļiem līdz 1920. gada agrārajai reformai. 1993. gadā muižā sāka saimniekot kooperatīvā sabiedrība «Blankenfelde», bet 1997. gada nogalē īpašumu izsolē nopirka barona Hāna mazmeita, 1937. gadā dzimusī baronese Adina fon Bernevica.Blankenfelde mūsdienāsKad Blankenfelde nonāca pēdējo īpašnieku rokās, sākās cita dzīve – restaurācija, atjaunošana un muižas tēla spodrināšana gan vietējo iedzīvotāju, gan tūristu acīs. Patlaban muižā darbojas viesu nams, kur iespējams svinēt gan kāzas, gan citus pasākumus un svinības. Pieejami arī gida pakalpojumi.Tuvākais publiskais pasākums Blankenfeldē gaidāms jau nākamnedēļ – 13. un 14. septembrī tur notiks interesanti Eiropas mantojuma dienu pasākumi. No pulksten 10 līdz 17 muižā apmeklētājus gaidīs Blankenfeldes spoks un ragana, ekskursantiem piedāvājot savus stāstus un īpašo zupu. Tiks arī demonstrēta dokumentāla filma «Neparastās lietas Blankenfeldē».
