Izstāstīšu kādu smieklīgu gadījumu, kas notika pirms gadiem desmit, piecpadsmit. Tolaik pilsētās vēl nebija lielveikalu, toties kooperatīvu tirgotavas – kioski – rokas stiepiena attālumā «mētājās» gan ietvju malās, gan daudzdzīvokļu māju pagalmos.
Izstāstīšu kādu smieklīgu gadījumu, kas notika pirms gadiem desmit, piecpadsmit. Tolaik pilsētās vēl nebija lielveikalu, toties kooperatīvu tirgotavas – kioski – rokas stiepiena attālumā “mētājās” gan ietvju malās, gan daudzdzīvokļu māju pagalmos. Reiz karstā vasaras dienā kādam jaunam vīram, kurš jau iekļuvis diezgan augstā amatā, bet tajā dienā nebija pilnīgi skaidrā, ienāca prātā doma braukt pēc alus. Lai šo brīdi viņa draugiem – alus gaidītājiem – darītu lustīgāku, braucēja vienīgais “apģērba gabals” bija automašīna. Visur citur – neviena diedziņa jeb pilnīgi pliks.
Pats nebiju klāt un nefotogrāfēju, bet man to atstāstīja cilvēks, kas neies pūst nezin ko. Pagājuši gadi, jaunais vīrs pa karjeras kāpnēm pakāpies vēl. Jaunības dullumam vajadzētu būt garām. Kā cilvēks prot, tā veic savu darbu, neko īpaši “nelecas”, līdztekus raujas, teiksim, savā zemnieku saimniecībā.
Tomēr man un vēl vairākiem citiem šā vīra atbilstība augstajam amatam, ko viņš ieņem, šķiet tā ne visai. Nu nav viņš īsti savā vietā, nesaprot problēmu būtību. Droši vien viņa amatā labāks būtu cits. Kaut kas tomēr jādara! Kā rīkoties? Pēc loģikas, ko piedāvā par sabiedrības sargsuni un pat ziedonisku garaini, kas veicina vārīšanos, vietām dēvētais žurnālists Lato Lapsa, īsais risinājuma ceļš diezgan vienkāršs. Tas cilvēks jāņem un pamatīgi jānopulgo – tad viņš diez vai savā amatā paliks. Protams, stāsts par braukšanu pēc alus bez neviena diedziņa nav pierādāms. Neviens to trako gājienu ne tiesā, ne intervijā laikrakstam neapliecinās. Bet tas taču netraucē šo gadījumu visā krāšņumā aprakstīt, galvenā varoņa vārdam izmainot vienu divus burtus. Lasītāji nav muļķi. Viņi sapratīs, par ko ir runa. No otras puses, pašu rakstītāju par goda un cieņas aizskaršanu tiesā iesūdzēt nevar. Viņš jau nav godu un cieņu aizskāris, piemēram, Maigonim, bet gan Makgonim, kāda valsts iedzīvotāju reģistrā nemaz nav.
Pēc manas pārliecības, tas žurnālistiskas vai nezin kādas citas cīņas paņēmiens, ko ar grāmatu “Tiesāšanās kā ķēķis” izmantoja L.Lapsa, būtu jāizvētī Žurnālistu savienībai, kas pagājušajā nedēļā centās atdzimt jaunā kvalitātē, un jācer, ka drīzumā tas arī izdosies.
Nevar neminēt, ka man ar šo grāmatu “Tiesāšanās kā ķēķis” ir savs sakars. Proti, tajā figurē tāds Gaidis Grītups, par kuru paskaidrojumos jautājuma formā varēja lasīt, vai tik tas neesot publicists Gaitis Grūtups? Grāmatas tekstā, kas attiecas uz Gaidi Grītupu, manuprāt, 90 procentu ir pilnīgi garām (protams, simtprocentīgi neatceros, ko pa telefonu runāju pirms astoņiem gadiem, bet tekstā ir teikumi, kuros pat nav loģikas). Tomēr saprotu, ka grāmatā “Tiesāšanās kā ķēķis” neesmu pieminēts velti. Es tik tiešām gan pirms astoņiem, desmit, gan trīsdesmit gadiem ik pa laikam telefoniski runāju ar savu radinieku advokātu Andri Grūtupu. Tātad vispār starp mums tās ir bijušas. Pēc loģikas iznāk – ja sarunas bijušas starp radiem, tām jābūt arī starp tiesnešiem un advokātiem. Tādējādi ļoti konkrēti tiek iesētas aizdomas par baigo korupciju, kas diemžēl tiesās varētu būt.
Man personīgi “Tiesāšanās kā ķēķis” publicēšana ir kā mēģinājums ielauzties privātajā dzīvē. Un diezgan šaubīgi izskatās, ka ilgtermiņā tam būs kāds sabiedrisks labums. Drīzāk skumji, ka spējīgs, daudz ceļojis žurnālists ar savu nesaprašanu ētikā kļūs par cilvēku, ko sabiedrībā arvien mazāk ņem pa pilnu.
Lai nu paliek nākotnes redzējums! Starp citu, man garāžā stāv viens nereģistrēts “čekas maiss”, ko 1991. gada augustā zināmu apsvērumu dēļ glabāšanā nodeva kāds ar 1. policijas bataljonu saistīts cilvēks (šim bataljonam, sevišķi Jelgavas rotai, bija svarīga nozīme 1991. gada augusta notikumos). Vaaau! Cik tur daudz aģentūras kartīšu ar interesantiem uzvārdiem un aprakstiem! Atliek to visu ar mazu komentāru publicēt. Protams, maķenīt jāizmaina šiem uzvārdiem vai vārdiem kāda garuma vai mīkstinājuma zīme. Sakiet, tas nav tiesa, tāda maisa tajā garāžā nav? Lūdzu, pierādiet! Es varu vēl pateikt, ka tie ir vairāki. Protams, iespējams visādus “maisus” izbērt un sijāt, ja nenāktu prātā vecā Blaumaņa atziņa, ka rakstnieka un tikpat labi žurnālista goda, labās slavas graušanai pietiek ar vienu vāju vai nejēdzīgu sacerējumu. Turpretī, lai sabiedrībā iegūtu labu slavu, process ir krietni garāks – jāsagatavo daudzi labi raksti.
