Šovasar man ir veicies – pirmo reizi dzīvē dabūju darbu. Strādāju zemnieku saimniecībā, kas nodarbojas ar sabiedrisko ēdināšanu un izklaidi.
Šovasar man ir veicies – pirmo reizi dzīvē dabūju darbu. Strādāju zemnieku saimniecībā, kas nodarbojas ar sabiedrisko ēdināšanu un izklaidi. Pavasarī interesējos par valsts subsidētajām skolēnu darba vietām, taču tur piedāvājums salīdzinājumā ar pieprasījumu ir ļoti niecīgs. Tā diemžēl daudzi mani vienaudži vasarā neko prātīgu nedara – līdz vēlai naktij laiskojas pie televizora un nākamā dienā līdz divpadsmitiem guļ. Manos darba pienākumos ir biļešu izplatīšana bērnu rotaļu laukumā, kā arī šūpoļu, slidkalniņu un citu izklaides rīku uzmanīšana. Strādāju kopā ar māsu Madaru – vienu nedēļu viņa, otru – es. Mājās viena otrai izstāstām par darbā pieredzēto, tā cenšamies mācīties no otras kļūdām un uzlabot savas prasmes. Mūsu darba devēji saimniecībā ir katru dienu un strādā daudz. Nav kā dažviet laukos, kad saimnieki ierodas tikai reizi nedēļā.
Pirmdienās, otrdienās, kad apmeklētāju ir mazāk, dažreiz lasām avenes, upenes un jāņogas kokteiļiem un konditorijas izstrādājumiem.
Taču parasti darba pietiek, sevišķi jau sestdienās un svētdienās. Lielākoties bērni ir pieklājīgi, taču gadās arī izlaistie, kuriem tu vari teikt, ka nedrīkst, bet viņš vienalga darīs savu. Golfa nūju, kas izgatavota no elastīga materiāla, netīšām nemaz nevar salauzt, bet pagājušā nedēļā bija gadījums, kad kāds tomēr to pamanījās izdarīt.
Šī nedēļa vēl bija ļoti karsta. Kā glābties? Visu dienu galvā cepurīte un ik pa laiciņam uz upīti prom – tāda jauka iespēja mums ir.
Mana ģimene dzīvo Vilces pagastā diezgan attālu laukos. Tādēļ pēc darba dienas uz mājām nebraucu, bet palieku dzīvoklī, kuru ar māsu īrējām jau skolas laikā. Te gan atkal ir problēmas, jo dzīvokļa saimnieki mainās, tāpēc mums jāmeklē cita dzīvesvieta. Tas nav viegli izdarāms. Vakaros palasu žurnālus (vakar, piemēram, “Cosmopolitan”). Esmu izlasījusi Vladimira Kaijaka “Enijas bizi”, pēc kuras veidota filma “Likteņa līdumnieki”. Visi teic, ka vajadzētu jau ķerties klāt arī skolas obligātajai literatūrai, piemēram, brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikiem”, bet vēl tomēr neesmu to izdarījusi.
Visa ģimene vasarā plānojam doties ekskursijā uz Liepāju. Vēl domāju aizbraukt uz “sālsmaizi” pie vecākās māsas Elīnas, kas studē Rīgā Tehniskajā universitātē un ir noīrējusi jaunā vietā dzīvokli.
