Staltbriedis ir viens no uzmanīgākajiem dzīvniekiem, viņam lieliski attīstīta oža un dzirde. Pa vējam briedis sajūt cilvēku vismaz 500 metru attālumā. Dzīves ilgums – 16 – 18 gadu.
Staltbriedis ir viens no uzmanīgākajiem dzīvniekiem, viņam lieliski attīstīta oža un dzirde. Pa vējam briedis sajūt cilvēku vismaz 500 metru attālumā. Dzīves ilgums – 16 – 18 gadu.
Staltbriedis ir augēdājs, tomēr barības sastāvs sezonas laikā mainās. Viņa “ēdienkartē” ir ap 220 augu: pavasarī pēc sniega nokušanas – graudzāles un sīkkrūmi, vēlāk, lapu laikā, – koku un krūmu lapas, dzinumi, arī lakstaugi, bet vasarā – bērzu, ošu, apšu, kārklu, krūkļu, pīlādžu lapas un dzinumi, lauksaimniecības kultūras, rudenī – ķērpji un graudzāles, ziemā – skuju koku mežā, ja sniega biezums nepārsniedz 40 centimetru, pamatbarība ir sīkkrūmi: brūklenāji, mellenāji, virši, retāk vaivariņi. Lapu koku mežā šajā laikā staltbrieži ēd graudzāles. Vēlāk, kad sniega biezums ir lielāks par 40 centimetriem, bet lapu koku mežā pārsniedz 10 – 15 centimetru, “ēdienkartē” dominē kokaugi. Ja iespējams, labprāt ēd ozolzīles, pīlādžogas un mežābolus. Vasarā diennaktī patērē deviņus līdz 30 kilogramu, bet ziemā – 1,4 līdz sešiem kilogramiem svaigas barības.
Dzīvo pa brūklenājiem
Staltbriedis diezgan ātri labi piemērojas dzīves apstākļu izmaiņām. Priekšroku dod skrajām mežaudzēm ar bagātīgu paaugu un pamežu. Vasarā staltbrieži biežāk sastopami mitros, lapu kokiem bagātos, zālainos meža nogabalos, pļavu, izcirtumu vai lauku tuvumā. Rudenī, veģetācijai beidzoties, mīt sausākā, ķērpjiem un brūklenājiem bagātā mežā. Ziemā dzīvo tādā, kurā ir bagātīgs pamežs vai paauga. Izvairās no mežaudzēm ar biezu egļu, bērzu vai alkšņu pamežu un kāršu vecuma audzēm. Briežu dzīvība ir apdraudēta, ja sniega segas biezums pārsniedz 60 – 70 centimetru. Mitinās arī tīrās priežu audzēs, ja vien sniega sega nav biezāka par 40 centimetriem.
Vecie buļļi – bijīgākie
Dzīvo ģimenēs vai jauktos baros. Sākot ar trešo dzīves gadu, buļļi uzturas atsevišķi. Govju baru vada kāda vecāka, pieredzējusi govs, kurai regulāri dzimst teļš. Atpūšoties viņa parasti izvēlas vietu, no kuras var pārredzēt baru un tuvāko apkārtni. Buļļu baram nav vadoņa, katrs dzīvnieks ir pats par sevi, teritorija – nenoteikta. Pa priekšu parasti iet jaunie, nepieredzējušie buļļi. Atklātās platībās vecie dodas tikai pēc tam, kad tajās kādu laiku ganījušies jaunie. Briesmu gadījumā viņi pirmie arī pazūd.
Spēcīgākie buļļi riesta laikā izveido harēmus, kuros ir divas līdz četras govis. Riesto septembrī – oktobrī. Riesta saucieni labā laikā dzirdami triju četru kilometru attālumā. Visintensīvāk tas notiek vēsās un gaišās mēnesnīcas naktīs, kad buļļi bauro visu nakti. To, ka sācies riests, var noteikt pēc īpatnēji smaržojošām izkārpītām bedrēm, kurās notiek pārošanās.
Lepni ar žuburu ragiem
Staltbrieža buļļa lepnums ir krāšņie žuburotie ragi. Pirmie ar apmatojumu klātie ragu izciļņi bullēniem parādās septiņos astoņos mēnešos. No tiem 12 – 14 mēnešu vecumā izaug pirmie durkļveida ragi. Tos parasti nomet nākamajā pavasarī. Trešajā dzīves gadā bullim attīstās divu līdz četru žuburu ragi ar rozi pie pamatnes. Turpmāk tos met martā – aprīlī. Jauni ragi izaug līdz jūlijam, augusta sākumā tie pārkaulojas. Maksimālo lielumu sasniedz 10 – 13 gadu vecumā. Lielums un žuburu skaits atkarīgs no iedzimtības, barošanās apstākļiem iepriekšējā ziemā. Reti, bet mēdz būt ragi arī bez žuburiem. Tādus dēvē par slepkavas ragiem, jo riesta cīņu laikā ar tiem otram dzīvniekam var radīt nāvējošus ievainojumus.
Galvenie brieža ienaidnieki ir vilks, lūsis un lācis. Teļiem uzbrūk arī citi plēsīgie dzīvnieki.
Pēc “Lielās medību grāmatas” sagatavoja Indulis Burka
