Latvijas staltbriežu populācijas aizsākumi meklējami Baltkrievijā, Belovežas gāršā.
Kurš mednieks gan nevēlētos iegūt skaistus brieža ragus, turklāt nomedītus bauru laikā! Tomēr jāņem vērā, ka nepareizas medības var izjaukt šo skaisto dzīvnieku riestu un briežu populācijai radīt ievērojamus zaudējumus. Kā pēc Otrā pasaules kara Latvijas austrumos atjaunoja briežu populāciju un kā šos dzīvniekus pareizi medīt, stāsta jaunjelgavietis Jānis Censonis.Tikai KurzemēPēc Otrā pasaules kara Latvijas dienvidos un austrumos savvaļas brieži tika iznīcināti. Bija saglabājusies vien neliela populācija Kurzemē, to veidoja dzīvnieki, kas savulaik izbēguši no izpostītajiem vācu baronu briežu dārziem un spējuši izdzīvot. Lai tos ieaudzētu arī citviet Latvijā, 1968. gadā toreizējā Jaunjelgavas Mežrūpniecības saimniecības (MRS) teritorijā Iecavas upes krastā izveidoja briežu dārzu. Ved no BelovežasKad briežu dārzs bija gatavs, no Belovežas gāršas Baltkrievijā uz Latviju atveda govis un buļļus. Tas bija nepieciešams, lai dzīvnieki pierastu pie vietējiem apstākļiem. Savulaik Aizkraukles rajona Sērenes pagastā bija nomedīta briežu govs, kurai Lietuvā uzlikta kaklasiksna. Tas norāda, ka tā, mūkot no kaimiņvalsts, nonākusi pie Daugavas. Brieži ir nometnieki, un tāli pārgājieni viņiem nav raksturīgi.Kad briežu dārzā dzīvnieki bija mitinājušies apmēram pusgadu, viņus nelielās grupās palaida savvaļā. Tā viņi pamazām sāka apdzīvot Iecavas krastus, kur bija pārpurvojusies cilvēku netraucēta vieta. Meža dzīvniekam vajag vien barību, ūdeni un, galvenais, mieru un klusumu. Tieši tā nepietiekamība patlaban tos visvairāk apdraud. Pirmos šauj funkcionāriBriežus uz Jaunjelgavas briežu dārzu veda divus gadus. Turklāt ne vien no Baltkrievijas, bet arī Kurzemes. Medības notika astoņus gadus pēc pirmo palaišanas savvaļā. Protams, tad medīja briežu populācijas atjaunotāji, pēc tam rangā augstākie funkcionāri, bet tagad tie, kam biezāks naudasmaks. Pamazām briežu dārzi veidojās arī citviet Latvijā. Neliela dzīvnieku grupa Ērberģes pusē jau bija ienākusi no Biržu rezervāta. Kokneses apkaimē un Jēkabpils MRS arī tapa briežu dārzs, lai izveidotu vietējo populāciju, tad Kalsnavā, Gaujas Nacionālajā parkā, Daugavpilī. Vidzemē neliela savvaļas briežu populācija bija arī Smiltenes apkaimē. Pamazām minētie dzīvnieki apvienojās ar vietējiem. Zaudējumus briežu populācija cieta pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Daudzi ieguva ieroču lietošanas atļaujas. Diemžēl bija tādi, kuri pie katras izdevības šaujamos lika lietā, nedomājot, ka nepareiza rīcība nodara milzīgu postu. Pāris gados briežu riesti ievērojami apsīka. Vajadzīgs vismaz desmit gadu rūpīga darba, lai dzīvnieku skaits atjaunotos. Arī pašlaik situācija daudzviet līdzīga – brieži ir, taču viņu riests un bauru laiks traucēts. Ja spēcīgākais briedis nolemj riestot, viņu ātri nomedī. Trīs posmiKatrā novadā briežu riests sākas nedaudz atšķirīgā laikā. Kurzemē visagrāk – jau septembra sākumā. Pārējā Latvijā – mazliet vēlāk. Tas ļoti atkarīgs no laika apstākļiem. Pirmajā bauru posmā buļļi izcīna teritoriju. Spēcīgākais iekaro vietu, kurā mīt briežu govis un ir pietiekami daudz barības, ūdens un paslēptuvju. Tad intensīvi bauro tikai buļļi un notiek viņu savstarpējās cīņas.«Bikšuturētāji» gaida izdevībuOtrais posms ir pārošanās laiks. Tad bauru process ir klusāks. Meklēšanās ilgst apmēram nedēļu. Bullis pavada govis un citus nelaiž klāt. Viņa «harēma» tuvumā uzturas citi spēcīgi buļļi, kuri riestā nav ieguvuši galvenā statusu, tā saucamie «bikšuturētāji». Viņi 70 – 100 metru attālumā gaida izdevību, jo spēcīgākais bullis ne vienmēr spēj apsēklot visas govis, kuras tajā mirklī meklējas. Arī dabā notiek palaidnības, tāpat kā cilvēkiem. Tāpēc parasti nomedī tieši «bikšuturētājus». Viņi ir kā buferis ap spēcīgāko bulli. Trešais posms – kad spēcīgākais bullis noguris un zaudējis pat trešdaļu svara, bet visas govis vēl nav «aplēktas». Tad bauro pārējie buļļi, parasti četrus līdz septiņus gadus veci, kuriem tagad tas atļauts.Dažādi paņēmieniLai neiztraucētu riestu, tā pirmajā posmā pieļaujamas medības no torņiem. Turklāt tie jāuzceļ vismaz mēnesi pirms riesta starp tā norises un barošanās vietām. Uz torni jāiet tā, lai nešķērsotu dzīvnieku pārvietošanās takas. Vēl labāk, ja pie tā var piebraukt ar automašīnu, neatstājot pēdas. Ja briedis saož cilvēku, vismaz pāris dienu viņš atturas no riesta un pēta apkārtni. Jāizvēlas, kuru dzīvnieku šaut. Pirmajā bauru posmā nedrīkst nogalināt lielāko bulli, kurš sācis riestu. Var šaut «dūrējus» un «bikšuturētājus» ar neperspektīvas formas ragiem. Otrajā un trešajā posmā, parasti pēc 20. septembra, var medīt pieejot un piebaurojot. Lielais bullis turas slēpnī. Taču viņu iespējams nomedīt, izmānot no biezokņa, laužot sausu egles zaru. Dzīvnieks domā, ka tuvojas kāds «bikšuturētājs», kurš jāpadzen, un bieži vien pats iznāk no biezokņa. Parasti ļoti grūti pielavīties klusi. Jāņem vērā vēja virziens un jāiet tikai pret to. Turklāt jāpārvietojas pa atklātākām vietām. Biezoknī mednieks vien rada troksni un neko neredz, bet no klajuma biezoknī iespējams šo to saskatīt. Var izmantot speciālas taurītes piebaurošanai, mēģināt bauru skaņas atdarināt ar balsi. Taču tuvumā to neiesaka darīt. Briedis viltību var atklāt. Ir vēl kāds paņēmiens. Jāmedī ar gludstobra ieroci un dzīvniekam jāiet klāt neslēpjoties, straujā solī, nebaidoties no trokšņa. Protams, jāvirzās pret vēju un nelielā aizsegā, lai dzīvnieks mednieku nevarētu saskatīt. Tiklīdz iespējams, jāšauj kā pīļu medībās. Vien jāizvēlas piemērota munīcija, kas, lidojot caur zariem, nedeformējas. Šis medību paņēmiens pieļaujams pašās riesta beigās.
