Laikā, kad valdība drīzumā lems par 2001. gada rīcības plānu Latvijas dalībai NATO, lai formulētu attieksmi pret armiju, kurā dienējošie nav pasargāti no pazemojumiem, obligāti nav jākļūst par karavīru.
Laikā, kad valdība drīzumā lems par 2001. gada rīcības plānu Latvijas dalībai NATO, lai formulētu attieksmi pret armiju, kurā dienējošie nav pasargāti no pazemojumiem, obligāti nav jākļūst par karavīru. Tieši otrādi, lai respektētu obligātās karaklausības normas, kas noteiktam Latvijas Republikas pilsoņu kopumam noteiktas ar likumu, vēlams pārliecināties, kā šos normatīvu attaisno paši Nacionālie bruņotie spēki (NBS).
Armijas uzdevums ir pasargāt iedzīvotājus no pučiem un stihiskām nekārtībām, kā arī apsargāt valsts robežas. Un tikai. Turklāt nav iespējams sargāt Tēviju, ja netiek sargāts karavīra gods.
Lai arī armija ir totālas subordinācijas paraugs, karavīra cienīga rīcība izriet no pilsoņa motivācijas būt par karavīru, nevis no reglamenta. Tādēļ ikviens karavīra cieņas aizskaršanas gadījums ne tikai grauj armijas prestižu, par ko militārpersonas atbild proporcionāli dienesta pakāpei, bet arī ietekmē armijas rīcībspēju.
Nav jēgas iet dienēt, nezinot, kāda velna (preses!) dzīta Kara prokuratūra (KP) sāk interesēties par atsevišķu dienestam pakļautu subjektu – piemēram, Alūksnes vai Cēsu daļas – karavīra jūtām. Atcerēsimies, ka aizsardzības ministrs Valdis Kristovskis ziņojumā «Par valsts aizsardzības politiku un Nacionālo bruņoto spēku attīstību 2000. gadā» atgādina, ka uzticamībai (valsts pārvaldes sistēmas pazīmei Nr.1) nekur citur «nav tik tiešas un izšķirošas nozīmes kā valsts aizsardzības un drošības jomā».
Minētajā dokumentā ārpusreglamenta attiecību novēršanai veltītās sadaļas, protams, trūkst.
Tikmēr prese ziņo par jauniem «ģedovščinas» gadījumiem Latvijas armijā, kuras rīcībspēja ir būtiskākais nosacījums Latvijas virzībai uz NATO, kas ir drošākā valsts suverenitātes ķīla. Nekas, ka līdzekļu armijai nepietiek pat elementāram ekipējumam un ka tie subjekti, kas iekausta jaunkareivjus, no militārajām struktūrām diemžēl neizlido kā korķi.
«Ģedovščinas» būtība ir daudz vienkāršāka, nekā to interpretē Aizsardzības ministrijas (AM) amatpersonas. Proti, virsniekam ir izdevīgi harizmātiski pinķerīgos pienākumus piespēlēt «padzīvojušajiem» padotajiem, kas ar intelekta dotībām neizceļas, taču gūst iespēju dienesta reālijās lutināt miesu.
Būtiskākais, kas jāņem vērā – «ģedovščina» sastopama arī attīstīto valstu militārajās struktūrās un ne jau tādēļ, ka karadienestu ignorē studenti, kā sludina AM amatpersonas. No armijas intelektuālā līmeņa, protams, atkarīgs «ģedovščinas» īpatsvars, taču nav atkarīgs pats neformālo attiecību princips un tā variācijas, kas tikpat labi var būt, piemēram, biznesmeņa dzīvesveidam raksturīga iezīme.
Nav svarīgi, cik lipīga tuvākā pazemošanas sērga ir tieši karavīriem. Svarīgi, ka atšķirībā no karavīra biznesmeņa arods mūsu valstī nav obligāts un ka «ģedovščinas» profilakse tiek īstenota, pamatojoties uz NBS publicitātes nosacījumiem. Tādēļ jauniešiem (īpaši izglītotajiem) vajag iet «ģedos».
Šāds varas mehānisms, kas tiek piesegts gan ar likumu, gan ar patriotisma lozungiem, ir gan neefektīvs, taču dzīvotspējīgs mūsu valsts tiesiskā haosa vidē.
NBS formēšanas principu metafizikas sāls V.Kristovska ziņojumā nevieš pārliecību, ka iemesls pilsoņa labprātīgai sadarbībai ar armiju būtu viņa paša izvēle. Sadarbošanās griba tiek ideoloģiski ievirzīta vēl pirms armijas reglamenta, tādēļ par uzticību – NBS sakramentu bijāšanu – nevar būt ne runas.
Pirmkārt, ar patriotisko audzināšanu nodarbojas skolā un ģimenē, nevis armijā, kur patriotisms jeb motivācija būt par karavīru karavīra apziņā jau ir. Otrkārt, jebkurai normālai sabiedrībai prioritāte ir valsts aizsardzība, nevis armija, kas nav viens un tas pats. Jo pīlārus balsta ne tikai veselīgi puiši ar automātiem rokās, bet arī gudras galvas.
Jau kopš Bībeles laikiem pacifista nostāja ir tikpat attaisnojama (valstiski lojāla), cik Tēvijas sardze ar ieročiem rokās.
Karavīru morālo briedumu var panākt tikai, veidojot profesionālu armiju – tiesiskuma principiem atbilstoši veicinot pilsoņa motivāciju par valsts drošību rūpēties ar ieročiem rokās. Par spīti tam, ka, iespējams, būs jāizbauda pazemojumi.
Ja valsts nespēj nodrošināt pilsoņa izvēles brīvību, manuprāt, pilsonim ir tiesības nepildīt likumdošanā noteiktos pienākumus.
