«Veidojas tāds kā apburtais loks,» teic Alise Raupe, vērtējot darba devēju prasību pēc darba pieredzes, kuru iegūt Latvijā nav nemaz tik vienkārši.
“Veidojas tāds kā apburtais loks,” teic Alise Raupe, vērtējot darba devēju prasību pēc darba pieredzes, kuru iegūt Latvijā nav nemaz tik vienkārši. Risinājums šajā situācijā ar “kaudzi” citu bonusu varētu būt brīvprātīgo darbs, ko izmantojusi arī jauniete.
Alise nupat atgriezusies no Grieķijas, kur otrā lielākajā šīs valsts pilsētā Salonikos kā brīvprātīgā darbojās jauniešu informācijas centrā, uz vairākiem mēnešiem apturot ierasto skrējienu, studējot un strādājot labi atalgotā amatā. Izvēlēties par labu braucienam nediktēja pēkšņa apstākļu sakritība, drīzāk tā bija mērķtiecība, kas parādījās vēl vidusskolas laikā, atzīst A.Raupe. “Vairākus gadus darbojos jauniešu organizācijās, rīkojot pasākumus un informējot jauniešus par nevalstiskām organizācijām un neformālās izglītības iespējām. Arī pati piedalījos dažādos semināros, ko apmaksāja ES. Tur iegūtās zināšanas, piemēram, publiskajā runā un psiholoģijā, ir plusi, kas parādās arī CV,” stāsta Alise, akcentējot, ka jaunieši bieži nezina savas iespējas vai netic, ka par velti var būt kas labs. Pastāv vēl otra galējība – informācijas internetā ir “čupu čupām”, ka grūti izšķirt svarīgo no mazāk būtiskā.
Viss jāsāk no nulles
Par iespēju darboties Grieķijā Alise uzzināja no citiem brīvprātīgajiem – arī no draudzenes, kas jau strādāja Saloniku jauniešu informācijas centrā, taču, lai līdz turienei nokļūtu, nācās iesniegt savu CV, uzrakstīt motivācijas vēstuli un gaidīt apstiprinājumu no Latvijas Nacionālās aģentūras, uzņēmējorganizācijas Grieķijā un šīs valsts Nacionālās aģentūras. Tas prasa laiku, bet, kad tas beidzot pienāca, Alise studēja otrajā kursā. Viņai bija jāizlemj pāris minūtēs. “Lai gan universitāte šaubījās, vai man patiks, tomēr izvēlējos Grieķiju un nenožēloju, jo iegūstu darba, kā arī pieredzi dzīvot svešā valstī ar jauniešiem no dažādām vietām, kad nav neviena pazīstama. Varbūt savā zemē tu jau esi zināms, tev ir darbs un draugi, te viss jāsāk no nulles,” teic A.Raupe.
Jauniete uz Grieķiju devās ar šīs zemes valodas zināšanām mugursomā, par ko jāpateicas brīvprātīgajiem Alises draugiem Latvijā, bet “valoda ir ļoti grūta,” viņa secina.
Salonikos A.Raupes pienākumi bija informēt grieķu jauniešus par brīvprātīgo darbu, iespējām un projektiem, koordinēt tos, kā arī strādāt mājas lapā. Nu par Latviju un dažus vārdus mūsu valsts valodā zina arī bērnudārzu audzēkņi, kurus Alise brīvprātīgās statusā Grieķijā apmeklēja.
Programma jaunietei maksāja ceļa un dzīvesvietas izdevumus, kā arī ikmēneša kabatas naudu, ko Alise uzskatīja par pietiekamu.
“Lēnāk, lēnāk,” teic grieķi
Lai pierastu pie Grieķijas, vajadzējis apmēram mēnesi. “Man patīk viņu dzīves ritms, tauta ir interesanta,” teic jauniete. “Latvijā pierasts visu darīt tempā. Kad pirmajā dienā Grieķijā atnācu uz darbu, manas priekšniecības attieksme bija – ej iedzer kafiju, nav kur steigties, mums vēl ir laiks! Sapratu, ka tas ir grieķu dzīves stils. No malas skatoties, iespējams, rodas priekšstats, ka viņi ir slinki, taču tas ir stereotips. Grieķi dzīvo bez stresa, primārais dzīvē ir ģimene un reliģija. Tas ir pilnīgi normāli, ka jauni vīrieši, 25, 30 gadus veci, dzīvo pie vecākiem, bet apprecoties meklē dzīvesvietu ja ne kaimiņos, tad pēc iespējas tuvāk viņiem.
Grieķijā nav autobusu kustības sarakstu – gan jau pienāks, viņi uzskata.
Grieķiem ir izteikta ķermeņa valoda. Sākumā aizgāju uz veikalu un jautāju pēc biļetēm. Pārdevēja neko neteica, tikai sarauca uz augšu uzacis. Prasīju vairākkārt, bet visu laiku tāda reakcija. Devos projām un tad uzzināju, ka šī uzacu kustība nozīmē “nē”.
Citādi grieķi ir ļoti atvērta un smaidīga tauta, varbūt pat nedaudz uzstājīga – vienmēr apvaicāsies, kā tev iet, jautās, ko tu šeit dari, un novēlēs jauku dienu,” ar aizrautību stāsta Alise.
Stiprās ģimenes saites, kā arī atturība no modernajām komunikāciju tehnoloģijām, ir iemels, kāpēc jaunie grieķi maz izmanto ES piedāvātās iespējas. “Jauniešiem nav epasta, viņi reti lieto internetu, dators grieķiem vairāk noder spēlītēm.” A.Raupes uzdevums bija kaut nedaudz viņus iekustināt jaunu iespēju izzināšanā.
Primārais ieguvums pašam
“Darbojoties Grieķijā, nesu tur daļu Latvijas, daudz stāstīju par mūsu valsti, valodu un kultūru, taču galvenais ieguvums ir pašai – darba pieredze, citas valodas un kultūras iepazīšana, redzesloka paplašināšana. Līdz šim nebiju tādā līmenī veidojusi projektus un strādājusi ar mājas lapu,” teic Alise, atzīstot, ka iegūtais lieti noderēs turpmākajā profesionālajā darbībā, jo izvēlētā studiju joma saistās ar iestāžu un uzņēmumu ārējiem sakariem.
Seši līdz divpadsmit mēneši ir arī pietiekams laiks, lai padomātu par savu dzīvi un izmēģinātu sevi jomā, kur nākotnē vēlies strādāt, uzskata jauniete.
Viens no svarīgākajiem faktoriem, lai dabūtu brīvprātīgā vietu, ir motivācija. “Ja vari paskaidrot, kāpēc to vēlies, un cilvēki redz, ka gribi darīt, visticamāk, tiksi pieņemts. Viss ir atkarīgs no paša!” teic Alise.
Rudenī fotogrāfijās fiksētos Grieķijas piedzīvojumus varēs vērot izstādē tepat Jelgavā.
