Tagadējais Sporta servisa centra direktora vietnieks Valdis Ilmers bija sporta vadītājs pilsētā desmit gadu. «Ziņas» lūdza viņam īsu atskatu par darbību šajā laikā.
Tagadējais Sporta servisa centra direktora vietnieks Valdis Ilmers bija sporta vadītājs pilsētā desmit gadu. «Ziņas» lūdza viņam īsu atskatu par darbību šajā laikā.
Sporta dzīvi Jelgavā sāku vadīt 1991. gadā, kad sabruka iepriekšējā sistēma ar Sporta komiteju galvgalī. Izveidojām sporta klubu apvienību, bijām vieni no pirmajiem Latvijā, kas organizēja sporta klubus. Kļuvu par Sporta klubu apvienības vadītāju. Mums bija algoti darbinieki – treneri, mediķi. Līdzekļus piešķīra pašvaldība. Finansējums no valsts palika vienīgi Sporta skolai. Lai klubiem kaut kādā veidā palīdzētu, maksājām minimālas algas, bet bija arī serviss – medicīniskie pakalpojumi, bezmaksas telefons, autobuss, visu to varēja izmantot. Līdz 1993. gadam tajā laikā ar piešķirtajiem līdzekļiem varēja iztikt – bija iespējams samaksāt komandējuma naudu uz sacensībām, algot tiesnešus. Slikti, ka stadions bija sporta biedrības «Daugava» īpašumā. Kad to likvidēja, mēs nodibinājām Tautas sporta klubu. Rīgā gribēja, lai par šiem īpašumiem vēl viņiem maksājam. Ilgi cīnījāmies, lai stadions pārietu pašvaldības ziņā.
Bet 1993. gadā, kad pilsētā izveidojās krīzes situācija, tika likvidētas visas 53 štata vienības – tika saglabāta tikai manējā.
Situācija bija smaga – vienīgos līdzekļus varējām nopelnīt ar sporta bāzu nomu, un par šo naudu mēģinājām algot dažus strādniekus.
Kad 1997. gadā tika izveidota Sporta lietu valde, mums piešķīra 10 tūkstošu latu stadionam, varējām algot četrus dežurantus un vienu strādnieku, lai stadionu kaut apsargātu. Faktiski to naudu noņēma Municipālajai policijai, pēc tam daudzi runāja, ka Ilmers tai atņēmis naudu. Es jau neatņēmu, deputāti par to nobalsoja.
Neviens deputāts jau nekad nav teicis «nē, sportam līdzekļus nevajag piešķirt», bet sliktākais ir tas, ka likumi līdz šim neparedz, ka sports būtu pašvaldības funkcija. Visu laiku esam cīnījušies, lai tas Sporta likumā tiktu noteikts. Tāpēc jau esam starp sliktākajiem Latvijā sporta bāzu attīstībā. Es pēdējos gados esmu strādājis ar domu: mums ir jāuzlabo sporta bāzes. Starp citu, sporta attīstības koncepcijā 1998. gadā tas viss jau bija paredzēts, arī tas, ka izveidosim sporta kompleksu Rūpniecības ielā. Tomēr no tās koncepcijas (investīcijas sporta bāzēm, Sporta lietu valdē četri algoti treneri, obligātā peldēšanas apmācība) nekas nav izpildīts naudas trūkuma dēļ. Piemēram, 1998. gadā sporta pasākumiem bija paredzēti 22 tūkstoši latu. Mums vēl šogad budžets bija divreiz mazāks.
Arī starp Jelgavas uzņēmējiem neviens nav bijis tāds, kas gribējis atbalstīt kādu sporta veidu. Un grūti jau viņiem kaut ko pārmest – pie turīgākajiem katru dienu iet kādi desmit lūdzēji. Izņēmums ir Rodijs Trankalis, viņš pats ir hokejists. Tāpēc tagad Jelgavā ir Ledus halle, kaut gan ilgi neviens neticēja, ka to izdosies uzbūvēt. Šī bāze neatrisinās sporta problēmas, bet labu grūdienu tālākai attīstībai tā var dot.
Es ticu pārmaiņām un domāju, ka lielajam sportam vajadzētu attīstīties. Būs sporta bāzes, būs arī panākumi. Domāju, ka ar laiku šis jautājums atrisināsies – Jurim Kaminskim ir politiskais atbalsts, kāds man nekad nav bijis.
