Kārtējā sestdienas LTV7 seriālā ceļoju ar Intaru Busuli un viņa līdzbraucējiem tās 1000 jūdzes pa ledāju pēdām. Ledāju tomēr televīzija neparādīja, taču kādā Latgales viensētā varēja vērot maizes cepšanu un degustēšanu. Pats process gan bija saīsināts: baltmaizes mīkla lielā bļodā jau uzrūgusi, krāsns izkurināta, un tik vien atlika, kā ņemt mīklas gabalus, piedot tiem maizes klaipa formu un šaut krāsnī iekšā. Gatavā produkcija tika gan ostīta, gan nogaršota, šos procesus pavadot ar izteiksmīgu sēcienu: Mmm! Un tad es domāju – vai latviešiem tiešām nav cita sajūsmas apzīmējuma par tikko minēto, ko lieto televīzijas «ķēķa» raidījumos un arī citur!
Tālāk par asociācijām, ko izraisīja redzētais sižets.
Mana māte, visu savu mūžu lauciniece, maizi raudzēja no lapu koka (laikam apses) stumbra izgrebtā abrā. Tie bija pirmskara gadi, kad rupjmaizi cepa nedēļas patēriņam, bet baltmaizi – tikai svētku reizēs.
Atgriežoties no kara mēnešu bēgļu gaitām, 1945. gada maija nogalē atradām mūsu mājas katrā istabā izraktu bunkuru. Kāpēc tie bija vajadzīgi, ja jau mājas jumts bija virs galvas, neviens nevarēja pateikt. Tēvs ķērās pie dzīvojamās mājas atjaunošanas: bunkurus nojauca, istabās ielika jaunas grīdas, virtuvē uzmūrēja plīti un zem tās – arī maizes cepamo krāsni. Tās virsmā tēvs iestrādāja nevis ķieģeļu segumu, bet gan kaut kur atrastu metāla plāksni.
Krāsni izkurināja, tajā iešāva maizes klaipus, tikai… pēc neilga laika mūsu virtuvi piepildīja deguma smārds. Izrādījās – krāsns metāla plāksnei bija pavisam citāds siltuma uzņemšanas un saglabāšanas princips nekā parastam ķieģelim. Maizes klaipi bija gandrīz pilnīgi sadeguši, mātei bira neviltotas asaras, taču nekas jau nebija līdzams. Jaunuzmūrēto krāsni tēvam nācās izjaukt un atgriezties pie vecumvecā ķieģeļa.
Turpmākajos mēnešos jauno maizes krāsni iznāca izmantot samērā reti, jo nebija jau miltu – tuvākās dzirnavas atradās padsmit kilometru attālumā, un, lai samaltu kādu graudu maisu, bija jāpatērē vesela diena, ko, laukos dzīvojot, varēja izmantot daudz lietderīgāk.
Maizes sagāde tika uzticēta man. Es biju divpadsmitgadīgs puišelis, man bija savs divritenis, un 18 kilometru attālumā no mūsu mājas bija Auce – pilsētiņa, kur veikalos varēja maizi nopirkt un kur atradās arī mana sapņu pils – bibliotēka.
Tā nu es vasaras dienā sēdos uz sava divriteņa, ierados Aucē un vispirms devos uz bibliotēku. Tur bija saglabājušās pirmskara gados izdotās grāmatas: Valters Skots, Mains Rīds, Selma Lāgerlēva. Es pievācu pilnu savu plecu somu, un man bija radīta «gara barība» vismaz divām nedēļām.
Tad devos uz pārtikas veikalu, kur tirgoja maizi. Tie bija rupjmaizes ķieģelīši – izmēra ziņā nedaudz lielāki par mūsdienu produkciju, taču mīksti un smaržojoši. Iegādei pastāvēja norma – ja pareizi atceros, četri ķieģelīši katram pircējam.
Es maizīti nopirku; trīs ķieģelīšus uzsēju uz bagāžnieka, bet viens palika man uz krūtīm uzsietā somiņā. Braucot mājup, ik pēc laiciņa mana roka sataustīja somiņā gulošo ķieģelīti un nolauza prāvu maizes gabalu. Kā tas smaržoja! Un kā garšoja! Līdz mājām no somiņā ieliktā ķieģelīša nebija palikušas pat ne garoziņas.
Šādas atmiņas un emocijas manī izraisīja ceļojums ar Intaru Busuli. Un kontekstā, domājot par šodienu, mani šokē bērnu nomestās maizes garoziņas un bulciņu atliekas. Es saprotu – mūslaiku bērniem kara un pēckara gadu trūcīgā ēšana var būt tikai pasaciņu līmenī, bet tomēr. ◆
