Šodienas gaviļniece Ance Krūmiņa teic, ka pirms septiņpadsmit gadiem tiesības noteikt viņas vārdu tikušas dotas visiem radiem, bet no labākajiem variantiem – Zanes un Ances – vecāki izvēlējušies pēdējo.
Šodienas gaviļniece Ance Krūmiņa teic, ka pirms septiņpadsmit gadiem tiesības noteikt viņas vārdu tikušas dotas visiem radiem, bet no labākajiem variantiem – Zanes un Ances – vecāki izvēlējušies pēdējo.
“Manuprāt, Ance ir ļoti tipisks latviešu vārds,” saka jauniete, kas sevi sauc par sabiedrisku un radošu cilvēku, un šīs īpašības viņa, visticamāk, mantojusi no vecākiem Liānas un Raita. “Nereti mani atceras, saistot ar dziedātāju Krauzi, lai gan tikai retais saklausa mazas līdzības mūsu balsīs.”
Ance dzīvo Ozolniekos, bet mācās Jelgavā, rudenī atkal dosies uz savu mīļo Spīdolas ģimnāziju, kur 11. klasē apgūs sociālās zinības.
Runājot par ārpusskolas aktivitātēm, gaviļniece min dalību Ozolnieku amatieru teātrī. Pirms gada sākusi trenēties, jau nospēlēta neliela loma izrādē par kādu zvejnieku ģimeni, kur viņa bija meitene Aina. Septembrī sākšot darbu pie jaunas izrādes, un Ance tajā cer uz nozīmīgāku lomu. Papildus teātrim pie meistara Ulda Rogas sākusi mācīties zīmēt, jo nākotnē domā apgūt ar dizaina lietām saistītu profesiju. “Iemācījos pamatus – ēnas, telpiskumu –, un pavasarī iesācēju darbu izstādē manus darbus apmeklētāji novērtēja diezgan pozitīvi.”
Četrus piecus gadus viens no tīkamākajiem sporta veidiem Ancei ir jāšana. Sākumā zirgi ne visai patikuši, bet ar laiku sapratusi, ka tie ir ārkārtīgi mīļi un skaisti dzīvnieki. Vasarā, kad katra nedēļas nogale jau labu laiku uz priekšu saplānota, treniņiem sanāk mazāk vaļas, bet līdz ar skolas sākumu viņa plāno LLU zirgkopības mācību centru “Mušķi” apmeklēt regulārāk.
Ka gaviļniecei darāmā netrūkst, liecina arī fakts, ka viņa kopš gada sākuma darbojas Lauksaimniecības universitātes žurnālā “Plēsums”, kur raksta par kultūras un izklaides lietām, kā arī atspoguļo fakultāšu dienas. Darbs redakcijā viņai ļauj iegūt daudz jaunu zināšanu, kas izmantojamas arī mācībās, rakstot domrakstus un esejas.
Daudz laika un zināšanu Ancei kopā ar draudzeni Lauru Endzeli bija nepieciešams šopavasar, izstrādājot zinātniski pētniecisko darbu vēsturē. Viņas pētīja Jelgavas kultūras nama pagātni. “Daudziem varētu šķist – kas gan tur īpašs, taču līdz šim par kultūras namu pieejamā informācija nebija apkopota,” viņa teic, ka ilgi strādāts, klasificējot iestādes direktorus, ēku izvietojumu un citus datus. Skolnieces uzzinājušas, ka 1945. gadā celtā kultūras iestāde sākotnēji atradusies Filozofu ielā, kur tagad ir 2. sanatorijas internātpamatskola, bet tagadējo namu 1962. gadā cēlis tālaika pilsētas galvenais arhitekts Ādolfs Krūmiņš. Toreiz uz Jelgavu par jauno celtni brīnīties braukuši no malu malām, jo bija pierasts, ka kultūras nams ir standarta celtne ar noteiktu ieeju un zāles izvietojumu. Mūsu pilsētā tas bijis unikāls un oriģināls. Par pētījumu Ance un Laura ieguva izcilu novērtējumu, arī pilsētas mērogā savā grupā tas atzīts par labāko.
“Esmu radošs cilvēks,” saka gaviļniece, kas deviņus gadus dejojusi bērnu un jauniešu deju kolektīvā “Vēja zirdziņš”. Lai gan mēģinājumi atstāti novārtā, rudenī viņa domā apmeklēt kādu citu kolektīvu, jo nevar iedomāties, ka nepiedalīsies nākamajos dziesmu un deju svētkos. Deju solis Ancei tuvs jau kopš bērnudārza laikiem.
Darbojoties kultūras jomā, mūsu pilsētā meitene iepazinusi pasākumu organizēšanas tā saucamo melno pusi. Viņa palīdz aģentūrai “Kultūra” veikt dažādus darbiņus. Nupat smilšu skulptūru festivālā Ances atbildībā bija viesmākslinieki no Meksikas, viņai tie bija jāuzņem, jāgādā par ēdināšanu un nakšņošanu, turklāt jāpiestrādā arī par tulku.
Uz jautājumu par blondīnes dabu Ance smaidot atbild, ka gaišmatei būt esot pat forši. Dažkārt kādas izdarības varot noslēpt aiz šīs “diagnozes”, lai gan izdarīt viņa varot pat vairāk nekā daža laba tumšmate.
