Ar SIA «Piena partneri» valdes priekšsēdētāju Vladislavu Butānu un valdes locekli Raimondu Golgānu sarunājas Edgars Kupčs
– Pastāstiet par SIA «Piena partneri» vēsturi. Kāpēc sabiedrība ar ierobežotu atbildību, nevis kooperatīvs?
Vladislavs Butāns (V.B.): Mēs laikam skaitījām, ka SIA principi ir stabilāki un uzņēmējdarbība var būt pārskatāmāka, stingrāk noteikta, attīstību virzoša. Jautājums ir, kā nosaka toni – pēc balsīm vai kapitāldaļām. Mēs izvēlējāmies SIA ceļu, principi visiem tika noteikti vienādi, pamats – piena ražošana, viendabīga piena saņemšana no pašu saimniecībām. Tādus biedrus arī piesaistām. Lai gan, no otras puses, – kooperatīviem ir pieejams atbalsts, tā ka naudas ziņā mēs varbūt pat esam valsts atbalsta zaudētāji.
– Kad sākāt apkopot ap sevi zemniekus?
Raimonds Golgāns (R.G.): 2008. gada 1. septembrī sākām nodot pirmo kopējo pienu caur SIA.
V.B.: Mums vēsture ir līdzīga kooperatīviem, tādiem kā «Piena ceļš» un «Trikāta». Mēs esam tā sauktie bijušie Rīgas uzņēmumi, kas piegādāja pienu lielākajiem Rīgas piena pārstrādes uzņēmumiem. Toreiz vēl gaidījām, cerējām, ka cenas pieliks, taču sākām manīt, ka, piemēram, «Piena ceļam» Lietuva maksā vairāk. Tā bija zināma peļņas daļa, ko viņi saņēma no Lietuvas. Tad sapratām, ka to visu varam panākt tikai tad, ja kaut kādā veidā apvienojamies. Tā izveidojās grupa ar zemniekiem, kas visi bija Rīgas uzņēmumu piegādātāji, kas savā starpā «tusējāmies». Sākumā bija doma par savu pārstrādi, tāpēc atradām Golgāna kungu. Bija doma un cerība, ka SIA «Zemgales piens» noturēsies.
R.G.: Tā bija krīzes situācija, kad ziemā piena iepirkuma cenas strauji krita lejā līdz 11, 12 santīmiem. Tad arī produkcijas realizācija tirdzniecības tīklos bija ārkārtīgi saspīlēta.
– SIA «Piena partneri» galvenā būtība ir loģistika – savākt pienu tādā apjomā, lai tam būtu kaut kāds svars uz iepirkuma cenas noteikšanu?
V.B.: Būtība bija vienoties sava ražotā produkta aizstāvībai un panākt lielāku cenu. Mēs jau no sevis vācām pienu. Tagad kāda puse ir pašu biedru piens, otra puse – piesaistītais.
Mūsu galvenais princips ir tāds, ka par vienādas kvalitātes viendabīgu pienu visiem jāsaņem vienāda samaksa. Nedalām zemniekus tādos, kam ir tonna, vairāk vai mazāk piena. Tā mēs piesaistījām diezgan daudz. Pašlaik mums ir jau apmēram 130 tonnu piena dienā no 23 piegādātājiem. Ideja ir tāda – apvienojot pienu, mēs no pārstrādātāja varam panākt maksimāli augstāku samaksu. Jo pa vienam mūždien neko nevarējām panākt. Kad apvienojāmies, ar mums pie sarunu galda sēdās kā līdzīgs ar līdzīgu.
– Jūsu SIA pienu piegādā arī kooperatīvi.
R.G.: Jā, mums ir trīs kooperatīvi – viens lielāks, divi mazāki.
– Kur bāzējas jūsu zemnieku saimniecības?
V.B.: Mums ir plašs reģions – no Jēkabpils cauri Zemgalei un līdz pat Ventspilij, turklāt viens stūris vēl Alojā.
– Kā organizējat loģistiku?
R.G.: Jā, loģistika ir viens no lielākajiem izdevumu posteņiem mūsu biznesā, tāpēc maršrutus ļoti rūpīgi plānojam katru mēnesi un pat pusmēnesi uz priekšu. Pozitīvais moments ir tāds, ka gribam ar uzņēmumiem sadarboties, nevis meklēt kašķus vai atcerēties vecos laikus, kad kādam nemaksāja, citam maksāja vairāk un citam mazāk. Līdz ar to mūsu sadarbības partneri ir reģionāli Rīgas Piena kombināts ar Rīgas un Valmieras filiāli, vācu uzņēmums, kas sadarbojas ar «Preiļu sieru», un SIA «Piena zvaigzne» ar Mažeiķu, Pasvales un Panevēžas filiālēm. Viss, kas ir Alojā, Raganā un pārējā augšā, tiek vests līdz Valmierai pa īsiem maršrutiem. Šeit – centra un Zemgales saimniecībām – vienlīdzīgi attālumi ir gan līdz Rīgas Piena kombinātam, gan Pasvalei. Savukārt Kurzemes uzņēmumi novirzīti uz Mažeiķiem. Līdz ar to esam maksimāli ekonomiski izplānojuši maršrutus, kaut arī viens otrs vēl ir garāks, nekā mums gribētos. Kilometru izmaksas ļoti skatāmies, jo tās, protams, samazina piena cenu.
– Kā pārdzīvojāt krīzi, kas gadu pēc jūsu uzņēmuma dibināšanas bija ne tikai vispārēja valsts ekonomikā, bet 2009. gadā būtiski skāra arī piena iepirkuma cenu?
V.B.: Faktiski mums bija vieglāk to pārciest, jo, pateicoties piena apjomam, saņēmām santīmu vai pat divus vairāk nekā citi. Cenas toreiz bija dažādas.
– Tad arī radās doma par pašiem savu pārstrādes uzņēmumu? Kā tas attīstījās tiktāl, ka «Piena partneri» sadalījās divās nometnēs un «aizgāja» trešā daļa piena apjoma?
V.B.: Doma par savu piena pārstrādi radās vēl pirms sadalīšanās. Šo domu bīdījām ministrijā, bija Raimonda idejas, arī es iesaistījos. Tad atradām «Trikātas» un «Dzēses» vadību. Faktiski mēs bijām iniciatori tam, ka izveidojās SIA «Latvijas piens». Ideja bija laba, bet, kad ekonomiski sākām skatīties, kas tur sanāks, kādi ir cipari, sapratām – ja neapvienojamies ar kādu lielāku pārstrādes uzņēmumu, ar mazo piena apjomu ko tādu izveidot būtu šaubīgi. Tas varēja aiziet, ja, piemēram, apvienotos ar Rīgas Piena kombinātu siera ražošanā, jo tā apjoms bija par mazu, lai konkurētu pasaulē. Uzņēmuma īpašnieki aicināja, lai izbūvējam pie viņiem vienu ražotni, tad kopā būtu konkurētspējīgs siera ražošanas uzņēmums. Tomēr šai domai pretī bija mūsu kompanjoni, kas uzskatīja, ka zemniekiem savs ir savs. Taču, ja nav 600 vai 1000 tonnu piena dienā, pasaules globālajā sistēmā grūti ielauzties. Agri vai vēlu zem kaut kā būtu jālien apakšā.
– Neredzējāt perspektīvu, ka ar laiku piepulcētos vēl zemnieki un apjomu nodrošinātu?R.G.: Mēs ar Vladislavu, kad skatījāmies pārstrādes jautājumu, negājām tālāk par Latvijā strādājošajiem uzņēmumiem, jo tie visi jau darbojās ar pusjaudām vai pat mazākām. Viens otrs tobrīd bija vispār slēgts. Tāpēc viens no variantiem bija Rīgas uzņēmuma teritorijā piebūvēt klāt siera ražotni, bet otrs – skatījāmies «Zemgales pienu» kā atsevišķu uzņēmumu. Tad domubiedri mums pienāca klāt. Taču raudzījāmies uz esošo uzņēmumu bāzes, lai investīcijas nepārsniedz divus, trīs, četrus miljonus eiro. Tās bija maksimālās summas, kas, pēc mūsu domām, rūpnīcai uzreiz pašai bija jāatpelna un jāatmaksā. Pastāvīgi un regulāri nelienot zemnieka kabatā, ko, kā nojaušam, kāds dara vēl šobaltdien. Kad rēķinājām, satikāmies arī ar vāciešiem, cilvēki brauca no Holandes, Krievijas. Kalkulējām, ka varētu apvienoties ar kādu lielo ražotāju, kas ieguldītu investīcijas. Tas būtu kā garantija, ka visu laiku tiek noņemta prece, jo pasaulē saistībā ar sieriem ir nerakstīts likums – ja tu saražo vismaz desmit tūkstošus tonnu siera gadā, pie tevis brauc un runā par cenu, ja līdz desmit tūkstošiem, tu staigā ar izstieptu roku un lūdzies, lai no tevis paņem. Un, ja tu esi prasītājs, atbilstošu cenu arī dabū pretī. Tā ir ļoti vienkārša ābece, kas nekur nav ierakstīta, bet piensaimniecībā eksistē jau sen. Tāpēc sapratām, ka jāpalielina piena masa, pieaicinot «Dzēsi» un «Trikātu», un tad varētu izveidoties nopietns uzņēmums. Vai arī visiem kopā jāiet pie Rīgas Piena kombināta un jāapvieno spēki, kas būtu mainīšanās ar akcijām un tā tālāk. «Dzēsei» un «Trikātai» tas nebija pieņemams, sākās pat saasinātas sarunas. Tobrīd uz «Zemgales piena» bāzes, kur gāja visa pilnpiena produkcija, plus vēl paņemtu biezpiena sieriņus un pievienotu kādus produktus, būtu sanācis peldošs kuģis, kam jau bija sadarbība ar lielākajiem tirdzniecības tīkliem. Ar Rīgas variantu problēmu nebūtu, jo loģistika, tirdzniecība, mārketings un starptautiskie sakari bija sakārtoti. Ambīcijas ņēma virsroku…
– Ambīcijas jau bija pašā sākumā, ka vajag pašiem savu pārstrādi.
R.G.: Ar pašiem savu ir tā, kā reiz teica bijušais «Tērvetes» priekšsēdētājs Goba – ja vienu būvē uz tūkstoš tonnām, tad ir ok. Kādi 30 mazie tad aizveras ciet, ir nodrošināts iekšējais un ārējais tirgus, zemnieki kontrolē gan ražošanas, gan pārstrādes un realizācijas procesus, tiekot pie patiesām piena naudām. Bet, ja uzbūvē uzņēmumu ar jaudu līdz 200 – 300 tonnām dienā, tas ir tas pats, kas tagad aizslēgtais «Zemgales piens», Bauska, Tukums, Smiltene un vēl un vēl.
V.B.: Toreiz jau tos, maksimums, četrus miljonus eiro varēja investēt inovācijās, par tiem renovēt un saglābt Jelgavas rūpnīcu. Būtu uzņēmums saglābts un nevajadzētu desmit miljonus. Bet tas bija vēlēšanu gads…
– Jūs arī izjūtat lielās politikas ietekmi uz savu uzņēmējdarbību?
V.B.: Bez lielās politikas SIA «Latvijas piens» rūpnīca tur nebūtu. Bet mums kā «Piena partneriem» tas lomu nespēlē, mums ir savs bizness, sava nozare. Katra saimniecība atsevišķi to varbūt pa druskai izjūt.
– Jūs ar savām 130 tonnām dienā neesat domājuši par pašu pārstrādi? «Zemgales pienā» stāv izkārtne, ka rūpnīcu pārdod…
R.G.: Šodien rēķināju, mums ir jau 151 tonna dienā, jo ar 16. jūliju pienāca klāt viena saimniecība un viens kooperatīvs. Bet ar šo apjomu tas nav pietiekami, lai paši pārstrādātu.
V.B.: Nē, pārstrādes uzņēmumu (ap 45) Latvijā ir par daudz. Ja vēl Pilvers Dobeles pusē taisās būvēt vienu sešsimtnieku…
R.G.: Ja kādi trīsdesmit aizvērtos un Jelgavā atklātu vienu tūkstošnieku, tad jā. Bet tagad, kad viens jauns Jelgavā jau ir, taisīt vēl kādu ar 150 tonnām dienā būtu pašnāvība.
– «Latvijas piens» jūs neaicina sadarboties?
R.G.: Mēs esam gatavi sadarboties ar jebko. Jautājums, vai «Latvijas piens» ir gatavs sadarboties ar mums. Bet ar Jelgavu ir tā – ja rūpnīcu iegādātos kāds liels koncerns, atklātu te filiāli, kur mēs ieejam ar kaut kādām kapitāldaļām un savu pienu, viss būtu ok. Pats galvenais līdz ar kvalitāti ir realizācija. Noliktavu var piegāzt pilnu, bet ko darīt ar realizāciju. Piena pārstrādē «Zemgales pienā» strādāju no 1994. gada, zinu, ka, piemēram, siers pēc rentabilitātes ir tikai piektajā vietā. Tas ir apjoma produkts. Tas nav jogurts, šokolādes sieriņš vai saldā putra. Siera gadījumā tu savāc pienu vienā dienā, tad tas 30 – 40 dienas stāv nogatavināšanā, pēc tam vēl trīs četrus mēnešus noliktavā gaida realizāciju, bet tie visi ir apgrozāmie līdzekļi. Sieram ir ļoti smaga virtuve. Tas biznesā strādā tikai uz apjomu.
– Pastāstiet par to, ko redzat ikdienā, – kā pašlaik klājas jūsu piegādātājiem – zemniekiem?
V.B.: Tagad ir labi laiki, jo ļoti labā cenā ir piena pulveris, kas ir topa produkts, lai cik tas interesanti nebūtu. Visiem vajag piena pulveri – vai nu tas Ķīnai tiek gatavots, vai iet uz citām Āzijas valstīm. Pieprasījums pēc piena ir milzīgs, mēs nevaram nodrošināt tik, cik prasa. Līdz ar to pārstrādātāji spiesti cenu pielikt. Pašlaik tā ir daudz labāka nekā pagājušajā gadā, kad, piemēram, manā saimniecībā tas gāja ar mīnusa zīmi – izmaksas sedza tikai graudu ražošana un subsīdijas.
– Pērn netika dzirdēts, ka kāds būtu bankrotējis. Iepriekš zemnieki tomēr skaļi kliedza, ja bija grūti.
V.B.: Tad bija pavisam zemas cenas. Pagājušajā gadā jau nebija tik zemas kā piena krīzes laikā. Bet piena pašizmaksa joprojām ir ļoti liela. Tagad ir cenas kāpums, līdz ar to zemnieki skatās krietni optimistiskāk. Redzēs gan, kā būs tālāk, ka atkal neiesākas jauns kritums. Galējībās aiziet nevar. Bet pieprasījums pēc piena ir, pašlaik redzam perspektīvu. Liela attīstība sākās, kad ministra Dūklava laikā iedeva paaugstinātus atbalsta procentus būvniecībai. Ražotāji sabūvēja daudz objektu, jo ražošanas bāze ir stipri novecojusi – salīdzinājumā ar igauņiem, atpaliekam kādus vismaz piecus gadus. Viņiem jau sen bija fermas ar 500 un 1000 galvām, bet mēs bāzējamies uz vecām padomju laiku fermām.
R.G.: Pie mums pirms Dūklava atbalsta maksājumi bija vairāk vērsti par labu piena pārstrādātājiem, bija piemaksa pie piena naudas, ko viņi var likt klāt, lai zemniekiem palielinātu maksu par pienu. Bet tā jau nenotika. Tiklīdz uzņēmums no valsts saņem naudas summu, tas attīsta savu pārstrādi. Tāpēc Latvijā situācija daudzviet arvien ir diezgan nožēlojama. Jā, ir daļa sasparojusies, pašam Vladislavam Slampē ir superskaista, jauna un moderna ferma ar slaukšanas karuseli.
V.B.: Nevar jau arī visu laiku gānīt pārstrādātājus. It kā nemitīgi konfliktējam, bet vienmēr aizmirstam tirdzniecības ķēdes. Tas ir tas trakākais, par ko šodien vajadzētu runāt. Pagājušajā nedēļā bijām savākuši datus, kā Eiropā notiek. Piemēram, Vācijā litrs piena veikalā maksā 45 santīmus, pie mums – pāri 70. Vācijā pievienotās vērtības nodoklis pārtikai ir septiņi procenti, pie mums – 21. Tā ir valsts politika. Ja no Lietuvas Latvijā ieved pienu, PVN nav jāmaksā, bet, ja Rīgas pārstrādātājs iedod tirgotājam, jāliek klāt 21 procents. Vācijā tirdzniecības ķēdes no galaprodukta cenas paņem desmit procentu, pie mums – 21. Kā tādā situācijā dzīvo piena pārstrādātāji? Tā ir milzīga atkarība no valsts politikas, no tā, kas notiek tirdzniecības ķēdēs. Par tirgošanos parunāja ministra Rozes laikā, arī Dūklava laikā runāja par īpašu tirdzniecības likumu. Tā veidojas konfrontācija starp ražotājiem un piena pārstrādātājiem, bet patiesībā lielākā pretruna šobrīd ir tirdzniecības ķēdes.
– Piekto daļu piena pakas cenas paņem tirgotājs?
V.B.: Tā sanāk.
– Kādas ir ietekmes iespējas?
V.B.: Te ir tā lielā politika. Tas gan veidojas visā Eiropas Savienībā, bet Latvija īpaši izceļas. Varbūt to var regulēt ar kādu tirdzniecības likumu. Mēs jau gan savus veikalus esam atdevuši, kādreiz bija patērētāju biedrība. Tagad ir skandināvi un lietuvieši. Nezinu, kāpēc šis jautājums visu laiku nolikts malā vai kāds to piesedz. Kad iedziļinās – Latvijas pārstrādātājam, ņemot vērā mūsu sadrumstaloto tirgu, ir ļoti grūti konkurēt Eiropas tirgos.
– Bet nebūs jau tā, ka «Maxima» vai «Rimi», zinot patērētāju vēlmes, pateiks – ziniet, mēs tad šos sieriņus «Kārums» vairs neņemsim.
R.G.: Tas ir ļoti iespējams. Es to pats esmu izbaudījis. Man entās reizes teikuši: «Kas tu tāds esi no Jelgavas, ja mēs ar Rīgu un Valmieru rīkojamies tā, kā gribam! Negribat, tūlīt pat paņemsim jebkuru Lietuvas vai Igaunijas uzņēmumu.» Tas notiek ļoti elementāri. Paskatieties, vai tas ir «Maxima» vai «Rimi» brends, – tur tikai pēc ovāla apzīmējuma uz pakas var noteikt, kas ir produkta ražotājs. Tie visu laiku mainās.
– Tad jāiet pie Straujumas kundzes uz Zemkopības ministriju un Pavļuta kunga uz Ekonomikas ministriju.
V.B.: Varbūt, bet tā ir vēl viena problēma, kas skar ne tikai pieniniekus, bet arī gaļiniekus, maizi, visu lauksaimniecības produkciju.
– Kā raugāties uz 2015. gadu, kad piena nozarē atcels kvotu sistēmu? Ministre Straujuma jau izteikusies, ka zemniekiem būs atbalsts, ja gadījumā sāktos cenu krīze.
V.B.: Piena kvotu sistēmas atcelšana Latvijā tiek gaidīta, jo esam pienākuši pie robežas, kad kvotas tiek izpildītas. Manā saimniecībā esam uzbūvējuši pirmo kārtu, vieta 500 galvām, bet visas 500 nevaru likt iekšā. Esmu spiests iztikt ar tām pašām 400, jo citādi pārsniegšu limitu. Bet jau šodien vajadzētu tās 500 govis slaukt, jo jāatmaksā ieguldījumi. Skatoties uz to, kā pie mums ienāk poļu zemenes un āboli, nezinu, kā būs ar pienu. Tas gan varbūt tāds citāds produkts. Pašlaik visādi spriežam, esam interesējušies gan ministrijā, gan Briselē, gan pie cilvēkiem, kas izstrādā normatīvus, bet pagaidām neviens neko konkrēti nezina. Tas būs jāizbauda uz savas ādas.
R.G.: Kaut kādas sviras it kā tiekot gatavotas. Varbūt tās attieksies uz pārstrādes uzņēmumiem, varbūt kaut ko kvotēs un uzliks apjomus, ka jāturas tajos, kādi bijuši līdz šim. Bet konkrēti nav zināms. Tikai tas, ka kaut kādi mehānismi tiek gatavoti. Būs labi, ja nosacījumi vienādi visā savienībā, bet, ja būs kā ar platībmaksājumiem, – vieni attīstīsies, bet otri knapi vilks dzīvību.
– Kā skatāties uz 2014. gada 1. janvāri un eiro ieviešanu?
V.B.: Mēs jau ar eiro tagad strādājam. No Lietuvas, no Vācijas mums nāk eiro, par tehniku maksājam ar eiro. Vai tauta tur vinnēs, to es nezinu.
R.G.: Lata zaudēšanai ir tikai simboliska nozīme. Mēs zinām, ka ar latu ir augusi degvielas cena, kas rauj līdzi visus energoresursus – elektrības ražošanu, minerālmēslus, barības sagatavošanu. Tā ka nevar teikt, ka eiro mūs uzreiz izģērbs vai sagraus. Jā, varbūt kaut kas paliks minimāli dārgāks, jo kāds centīsies pusprocentu noapaļot. Bet globāli problēmas neredzu, mums taču blakus ir Igaunija, lielā daļā Eiropas ir eiro.
V.B.: Cita lieta, kas būtu tad, ja tas eiro sabruktu. Tagad gan tas ir pieklusis.
– Kā plānojat SIA «Piena partneri» nākotni?
V.B.: Skaidrs, ka ar piena tirdzniecību vien ir par maz. Bet šobrīd arī neredzam, ar ko vēl īsti nodarboties. Ir dažas domas, bet tā, ka ņemt kredītu un veidot ražošanu, mēs nevaram teikt. Jūs kā žurnālisti pasakiet, kas ir tas, ko vēl darīt. Pareizi, darba vietas ir jārada, bet kur? Mums jau uzkrājumi arī nav tik lieli, pamatā visa nauda jāatdod atpakaļ zemniekiem.
– Vai pienāks tādi laiki, kad zemnieki pilnībā iznāks no ēnu ekonomikas?
V.B.: «Piena partneriem» tādas nav, jo gribēdami mēs pat nevarētu strādāt ēnas zonā. Tas varbūt vairāk attiecināms uz mazajiem zemniekiem. Problēma ir gan nodokļu slogā, gan gribēšanā tikt pie lielākas peļņas daļas. Patiesībā jau jautājums ir par cilvēku algām. Slaucējai «uz papīra» ir 500 latu alga, bet saņem tikai 350. Tas ir par maz, kaut vairāk nekā citās nozarēs. Cilvēku prasības ir augušas – viņš grib dzīvokli, mašīnu…
– Jūsu darbinieki to var atļauties?
V.B.: Manējie ir sapirkuši. Arī pirmskrīzes gados un pēc tam smagi maksājuši patēriņa kredītus. Tagad gan mazliet pieklusis, taču vēl pagājušajā gadā prasīja avansus, jo nevarēja samaksāt tos kredītus ar 20 procentiem gadā. Bet cilvēki grib dzīvot labāk.
– Darbaspēks laukos ir problēma?
V.B.: Te ir tā milzīgā problēma, kas ir globāla, – līdz ar ražošanas modernizāciju arī darbiniekus vajag mazāk. Mums problēmu nav, pat redzam, ka sāk atgriezties tie, kas «treknajos» gados aizbrauca uz ārzemēm, piemēram, traktoristi uz Vāciju. Tagad Kandavas tehnikumā arī mācās zēni, nāk pie manis praksē. Darbaspēka krīze būs pāri. Ražotnēs, kur apstākļi vecie un vajag daudz strādājošo, tur varbūt ir problemātiskāk. Mēs strādājam sociālos apstākļos – dodam dzīvokli, izremontējam, tad problēmas pārciest vieglāk. ◆
SIA «Piena partneri»
◆ Dibināta 2008. gada vasarā◆ 23 zemnieki un kooperatīvi ik dienu piegādā vairāk par 150 tonnu piena◆ Pienu realizē Rīgas Piena kombinātam Rīgā un Valmierā, Lietuvas uzņēmumam «Piena zvaigzne», kā arī pastarpināti caur «Preiļu sieru» Vācijas sadarbības partneriem, kas pērk jau gatavu produkciju◆ Lielākie piegādātāji – a/s «Agrofirma «Tērvete»» ar 30 tonnām, SIA «Kalnāji» Slampē, SIA «Lielvircava agro», SIA «Sesava»◆ Vidējā piena cena jūlija vidū – 225 lati par tonnu ◆ 2012. gadā sestais lielākais Jelgavas uzņēmums ar 9,7 miljonu latu apgrozījumu
Kāpēc neatdzima «Zemgales piens»
Pēc divarpus gadu pārtraukuma akciju sabiedrība «Zemgales piens» atsākusi ražošanu, uzņēmuma vadītājs Raimonds Golgāns to sauc par veiksmes stāstu, jo «Zemgales piens» esot vienīgais Latvijā, kas izķepurojies pēc darbības pārtraukšanas, tā 2010. gada vidū ziņoja «Zemgales Ziņas».Kaut arī toreiz par biznesu R.Golgāns īpaši runīgs nebija, viņš atklāja, ka uzņēmumā strādā ap 30 darbinieku un ka ražošana notiek sadarbībā ar Igaunijas piena pārstrādes kompāniju «Tere», kas Jelgavā atklājusi filiāli. «Viņi mums palīdzēja ar investīcijām, tehnoloģijām un atbalstīja morāli,» toreiz teica R.Golgāns.Tagad, runājot par rūpala pārtraukšanu, igauņu sadarbības partnerus R.Golgāns vairs neslavē. ««Tere» toreiz piederēja 51 procents akciju. Piecus mēnešus igauņi padarbojās, eksperimentēja. Ražojām augstas kvalitātes pienu, kefīru, krējumu un biezpienu. Gāja labi, 25 tonnas gatavās produkcijas dienā, sadarbojāmies ar lielākajām tirdzniecības ķēdēm,» stāsta R.Golgāns.Taču tad viņam neizprotamu iemeslu dēļ 29. augustā igauņi pēkšņi paziņojuši, ka ar 1. septembri beidz piena piegādes un produkcijas realizāciju. «Viņi mainīja koncepciju. Bet es kā valdes priekšsēdētājs paliku viens pie sasistas siles,» saka R.Golgāns. Uzņēmumam palikušas ap 65 tūkstošu latu saistības, bet «Tere» nav norēķinājusies par gatavo produkciju 110 tūkstošu latu apmērā. Sarunas par biznesa glābšanu tomēr nav devušas rezultātu, R.Golgāns atkāpies no šefa amata, bet «Zemgales piens» nonācis bankas īpašumā. «Tur viss, kā toreiz tika salikts, arī stāv – halāti, apavi un mazgāšanas līdzekļi. Pie ražotnes uzlikta šilte, ka pārdod,» tā bijušais uzņēmuma vadītājs. Savulaik bijusi doma uz «Zemgales piena» bāzes veidot zemniekiem pašiem savu piena pārstrādes uzņēmumu, taču ideja pajukusi partneru nevienprātības dēļ. Pēdējā laikā par kombināta iegādi interesējušies uzņēmēji no Lietuvas, Polijas un Krievijas, bet līdz darījumiem nav tikts.
