Ziema ir gadalaiks, kuru gaidu visvairāk. Baltais sniegs vienmēr mani vilinājis un licis justies labi.
“Ziema ir gadalaiks, kuru gaidu visvairāk. Baltais sniegs vienmēr mani vilinājis un licis justies labi. Šī būs jau sestā sezona uz dēļa, un snovbords nav tikai sporta veids – nu jau tas kļuvis par daļu no manas dzīves,” saka šodienas gaviļnieks Andis Miezītis, kurš, ja vien būtu sniegs, savus svētkus aizvadītu uz kāda kalna.
Pašlaik Andis sevi dēvē par strādājošu studentu un aktīvistu. Diena paiet darbā, mācoties un apgrozoties LLU telpās un auditorijās. Ikdienā viņu var sastapt LLU fundamentālajā bibliotēkā, kas ir gaviļnieka pašreizējā darbavieta. “Specialitāti apgūstu jau astoto gadu un savas zināšanas izmantoju ikdienā. Savulaik bija iespēja mācīties Rīgas Uzņēmējdarbības tehniskajā skolā Kuldīgas filiālē datoru novirzienā. Vēlāk atnācu uz Lauksaimniecības universitāti. Pirmkārt, šo augstskolu izvēlējos tāpēc, ka gribēju zināšanas pilnveidot un gūt daudz jauna. Otrkārt, pilsētas dēļ – Jelgava ir un paliks studentu galvaspilsēta ar savām tradīcijām un iespējām, un tas mani ļoti vilināja uz šejieni.” Papildus studijām Andis ir arī pašpārvaldes informācijas virziena vadītājs. “Sastapu ļoti atsaucīgus cilvēkus, mēs esam kā viena ģimene, kas cīnās par studentiem un to interesēm mācību procesa laikā,” par kolēģiem pašpārvaldē saka gaviļnieks, piebilstot, ka kārtīgi izdevies nosvinēt arī studentu dienas. 15. jubilejas pasākums bijis tik labs, ka četras dienas pēc tā viņš vēl nav atguvis balsi no dziedāšanas līdzi grupām.
Runājot par savu vaļasprieku, Andis uzsver izjūtas, kas rodas, traucoties no kalna pa pūderi (mīkstu sniegu), lēkājot pa “bigair džampiem” (tramplīniem) vai iekarojot kādu slaidu snovborda parka konstrukciju. Tas liek aizmirst visas raizes un ikdienas lietas. “Ziemas sezonā uz kalna esmu tik daudz, cik vien varu finansiāli atļauties, vismaz pāris reižu nedēļā obligāti aizbraucu.”
Iecienītākais ir Milzkalns Tukuma pusē, bet Andis labprāt dodas arī uz Baiļiem Valmierā vai Cēsu Žagarkalnu. Puisis teic, ka ekstrēms sporta veids ir tas, kas liek asinīm riņķot straujāk un baudīt ikdienā neiegūstamas izjūtas, “tas liek tiekties pēc kaut kā jauna un vēl nepieredzēta”. Turklāt tas norūdot arī raksturu, jo šāda veida sports kļūdas mēdz arī nepiedot, visu laiku jākoncentrējas.
Vecākiem Andis ir vidējais bērns. “Esam viena jauka un forša ģimenīte, cits citu atbalstām, lai kā gadītos, bet visvairāk jau laikam tiek mammai – mūsu trakulības un izdarības viņai ir kā pārbaudījums. Turklāt tā nu sanācis, ka mājās esam četri vīrieši, lai gan nu jau piebiedrojusies brāļa sieva.”
Gaviļnieks atklāj, ka īstu draugu viņam nav pārāk daudz, bet paziņu gan vesels lērums: vieni, ar ko kopā strādā, un otri, ar ko sporto un izklaidējas. Vislabprātāk puisis jūtas pozitīvi noskaņotos, aktīvos un atsaucīgos pulciņos.
Andis visiem šīs dienas gaviļniekiem un gaviļniecēm vēl labi nosvinēt svētkus, saņemt daudz buču un puķu no mīļajiem cilvēkiem.
