Izglītība Jaunsvirlaukas pagastā: starp mīļām atmiņām un drošu skatu nākotnē
Angļu dzejnieks Bairons ir teicis: «Kurš nemīl savu dzimteni, tas nespēj mīlēt neko.» Lielā mērā šos vārdus var attiecināt uz savu dzimto pagastu, pilsētu. Staļģenei, Jaunsvirlaukai, Vecsvirlaukai, Dzirniekiem, Salgales baznīcas draudzes apvidum ir īpaši veicies mīlestībā. Proti, nupat iznākusi jau trešā atjaunotās valsts laikā tapusī grāmata, kas stāsta par šo pusi. Tā saucas «Jaunsvirlauka atmiņās». Sastādītājs – pazīstamais publicists Jaunsvirlaukas skolas absolvents Voldemārs Hermanis. Pirms desmit gadiem iznāca «Lielupei līdzās» – bijušās Staļģenes skolotājas un rakstnieces Albīnes Račinskas pamatīgs vēsturisks pētījums, kas turklāt ir ar raitu valodu, viegli lasāms. Pirms pieciem gadiem pagastā plaši un svinīgi tika atvērta diemžēl jau nelaiķa akadēmiķa Jāņa Freimaņa sastādītā «Mūsu jauno dienu zeme – Jaunsvirlauka» un tagad – «Jaunsvirlauka atmiņās». Abas grāmatas veidotas tā sauktās mutvārdu vēstures žanrā, tajās apkopotas daudzu stāstītāju atmiņas par gadiem Jaunsvirlaukas skolā. Ēka atradās Lielupes kreisajā krastā iepretī vecajai Salgales baznīcai un pastāvēja no 1872. līdz 1970. gadam. Pēc tam skola bija pārveidota par atpūtas bāzi un diemžēl 1984. gadā nodega. Kāpēc radās vēl viena grāmata par vienu un to pašu tematu? Sastādītājs V.Hermanis paskaidro, ka ne visu vienā reizē var atcerēties un grāmatas vākos satilpināt. Viņš piebilst, ka pirmā izdevuma veidotāji var būt gandarīti, jo daži tajā paustie vēlējumi piepildījušies. Pēc savu bijušo audzēkņu ieteikuma Jaunsvirlaukas skolas pēckara laika direktors, vēlāk Jelgavas galvenais arhitekts Tālivaldis Pavārs 2003. gadā saņēma Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi. 2004. gada 20. augustā lielceļa Stūrīši – Staļģene malā, vecā skolas ceļa galā, blakus cukurbiešu laukam tika uzstādīts Jaunsvirlaukas skolai veltīts piemiņas akmens. Tas izdarīts ar vietējo zemnieku un Jaunsvirlaukas pagasta vadības atbalstu. Runājot par atmiņu pierakstiem, V.Hermanis bilst, ka grāmatas veidotāju divpadsmit līdzautoru mērķis nav «post factum» meklēt un iztiesāt vainīgos dažādās pārestībās, bet gan «iegrāmatot caur skolas logu ieraudzītās pasaules vaibstus». Ripiņa no Kalpaka priedes«Jaunsvirlaukas skolā sāku mācīties 1938. gada rudenī. Tikai četras klases, tikai divi skolotāji – Erna Ķeikule un Tillers. Klasē bija divi skapji. Vienā no tiem bija savākti mācību līdzekļi mācību priekšmetiem. Otrā – aiz stikla durvīm glabājās skolas bibliotēkas grāmatas. Lasīju daudz un diezgan aizrautīgi. Gan Brēma dzīvnieku valsti, gan par Cukura ceļojumu uz Āfriku, gan par Nameju. Visās grāmatās aiz vāka bija norāde «Draudzīgais aicinājums». Kārļa Ulmaņa mudināti, tās savai skolai bija ziedojuši pagasta ļaudis. Daudz tika cildināts Oskars Kalpaks un ne vien grāmatās. Skolā glabājās ripiņa no priedes, kas bija atvesta no vietas, kur kritis Latvijas armijas pirmais komandieris. Vācu varas gados nereti varēja novērot tādu kopā būšanu kā leģionārs vienā bariņā ar krievu karagūstekņiem. Šajā ziņā īsts «tautu draudzības piemērs» bija pienotava Raža, kur par kurinātāju strādāja Ābrams no Tūbām. Atsakoties no jūdu ticības, it kā noejot malā, viņš paglāba savu dzīvību. Pēc kara šis vīrs pievienojās vietējam orķestrītim, meistarīgi spēlējot uz garā zāģa.»No Arvīda Graubiņa (1946. gada absolventa) atmiņāmVecmāmiņas melnā saulīte«Iepriekšējā naktī pirms izsūtīšanas mūsu vecāmamma sapnī bija redzējusi norietam melnu sauli. Kad nokļuvām Omskas apgabalā, otrā rītā atskrēja gandrīz visa sādža, lai uz mums paskatītos. Esot atbraukuši fašisti, kas izraisīja Otro pasaules karu. Vēlāk redzot, kā latvieši strādā, vietējo attieksme pret mums pilnīgi mainījās. Latvieši bija pieraduši strādāt kā priekš sevis. Krievi kolhozā – lielākoties «liš bi deņ do večera» (kaut dieniņu varētu novilkt līdz vakaram – krievu val.).Laimīgi jutāmies pēc septiņiem gadiem un septiņiem mēnešiem, kad atgriezāmies Latvijā. Četrus gadus mācījos vidusskolā, atestātā gandrīz visas atzīmes bija piecnieki. Mēģināju iestāties Universitātes Juridiskajā fakultātē. Uzņemšanas komisijā kāda biedrene pateica, ka ar tādu biogrāfiju te nav ko meklēt.» No Artas Slagovskas (1948. gada absolventes) atmiņāmZem vējdzirnavu spārniem«19. gadsimta otrā puse ir muižu uzplaukuma laiks. Jaunsvirlaukas pusē attīstījās vecsaimniecības, vējdzirnavas un krogi. Turīgajā, auglīgām zemēm bagātajā vietā arī tika dibināta Jaunsvirlaukas skola. Lauku ceļu tīkls izsenis šajā vietā bijis ļoti blīvs. Viens no vecākajiem bija hercogistes laikā izveidotais ceļš, kas vistaisnāk veda no ziemas rezidences Jelgavā uz vasaras pili Rundālē. Vēl senāks ceļš bija iebraukts gar Lielupes kreiso krastu jeb tās palieni, kur ceļa gultne atsevišķos posmos ir nolasāma arī šodien. Piecu kilometru rādiusā ap Jaunsvirlaukas skolu izvietojās blīvs vecsaimniecību un jaunsaimniecību tīkls. To kopā saauda un saturēja vējdzirnavu varenie spārni, kas lepni slējās pretī Zemgales vējiem. Dzirnavas te bija sabūvētas ik pa diviem trim kilometriem, jo labības lauki ik rudeni deva labas ražas.»No 1934. gada absolventa Edmunda Anstrata (1921 – 2006) atmiņām, ko pierakstījusi meita, arhitektūras zinātņu doktore Aija ZiemeļnieceTransporta varianti«Satiksmi no Jaunsvirlaukas nodrošināja skolas zirdziņš Brencītis un kuģītis pa Lielupi maršrutā Vārkavieši – Jelgava. Par «luksus» braucamo varēja uzskatīt Patērētāju biedrības smago automašīnu, kurināmu ar malkas klucīšiem. Pārvietoties ciema teritorijā, arī kaimiņos līdz Staļģenei, nācās jāšus, jo dubļu laikā apavi strēga mālos. Divas reizes apmēram divdesmit piecu kilometru ceļu līdz Jelgavai mēroju kājām. Tolaik izglītojāmies semināros Rīgā, Jelgavā un arī Ozolniekos. Parasti Ozolniekos tādas sanāksmes notika divas dienas. Transporta iespējas minimālas. Klasēs sanesa sienu vai salmus. Tā pārlaidām nakti, iztiekot ar līdzpaņemto pārtiku.»No direktores (1951 – 1954) Ilonas Švarckopfas atmiņām (vēlāk vairāk nekā trīsdesmit gadu viņa bija Ozolnieku skolas direktore – red.) To nevar aizmirst«1949. gada 25. marts. Direktors Pavārs vairākiem skolas darbiniekiem paziņo, ka pēcpusdienā jāiet uz ciema padomi. Būšot jāveic kādi rakstu darbi. Pie Jaunsvirlaukas ciema padomes redzam daudz smago armijas automašīnu, gar tām staigā karavīri. Mūs sagrābj nelaba nojauta. Kāds pienāk klāt un paziņo, ka skaitāmies mobilizēti un nepaklausības gadījumā padoti kara tiesai. Pēc tam paskaidro uzdevumu – būs jāapraksta izvesto saimnieku manta. Iebraucam Kaķos pie Sīļu ģimenes. Tur tak mana meitene no skolas Aina! Ak, kāpēc man jāredz šo cilvēku izmisums, šī briesmīgā nežēlība un netaisnība! Stāvu un trīcu nervu drudzī, ko nekādi nespēju apvaldīt. Kāds jautā, kas man kaišot. Atbildu, ka ir auksti. Viņš mani aizved uz virtuvi un nosēdina pie plīts. Ainas mamma steigā vāra olas – tās ceļam. Es klusām viņai saku, lai saģērbj bērnu siltāk. Mamma mierina Ainu un piebilst, ka viņas skolotāja arī ir tepat. Ar apbrīnu raugos uz Ainas mammu. Cik viņa ir stipra! Varbūt tāds kļūst cilvēks izmisuma brīdī? No Skaidrītes Neces atmiņām (no 1931. līdz 1934. gadam mācījusies Jaunsvirlaukas skolā un no 1944. gada līdz 1970. gadam tur strādājusi par skolotāju) Kas gādājis par akmeni«Doma par piemiņas akmens uzstādīšanu dzima reizē ar grāmatas «Mūsu jauno dienu zeme – Jaunsvirlauka» iznākšanu. Kā atzīmēja akadēmiķis Jānis Freimanis, bija kaut kāda nepadarīta darba sajūta pret to vietu, kura taču noteica mūsu tālākos ceļus. Savas vēl aizvien aktīvās darbošanās dēļ vairāki skolas absolventi nevarēja ierasties uz akmens atklāšanu 2004. gada 20. augustā. Tā tas bija Gunāram Jākobsonam, kurš tajās dienās vadīja radioreportāžas no olimpiskajām spēlēm Atēnās. Savukārt pirmās atjaunotās Latvijas valdības ministrs Auseklis Lazdiņš bija aizņemts evaņģēliski luteriskās baznīcas lietās Limbažos. Zemniekiem tas bija saspringts ražas novākšanas laiks. Akmens apstrāde, uzstādīšana un acij tīkama laukumiņa iekārtošana kļuva iespējama, pateicoties Jaunsvirlaukas pagasta padomes vadītājas Intas Savickas enerģiskai rīcībai. Savu atbalstu sniedza vietējie zemnieki, no kuriem daļa šajā skolā nav mācījušies. Daudz tehniskas izdomas ieguldījis 1951. gada absolvents Jānis Šlosbergs, bet krietni jaunākais Ozolu māju saimnieks Indulis Branaburgs ziedojis stādmateriālu zaļās rotas veidošanai.» No Voldemāra Hermaņa (Jaunsvirlaukas skolā mācījies no 1946. līdz 1951. gadam) pierakstiem
