Vakarrīt tika sasaukta ārkārtas Ministru kabineta sēde.
Vakarrīt tika sasaukta ārkārtas Ministru kabineta sēde. Tik ārkārtēja, ka tās dēļ uz Jelgavā notiekošo konferenci par pārrobežu sadarbību, kā solījis, nevarēja ierasties reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns. Varētu viņa neierašanos attaisnot, ja vien ministri, ārkārtēji sapulcējušies, lemtu par vispārējās labklājības tālāku uzplauksmi. Šoreiz kabineta savākšanas iemesls bija tāds, kas ar lielāku vai mazāku ažiotāžas pieskaņu skanējis cauri atjaunotās Latvijas brīvvalsts gadiem, proti, kā tiks pielikts punkts viena no lielāko monopoluzņēmumu – “Lattelecom” –privatizācijai.
Visas pasākuma detaļas, protams, niansēs, pārzina tā organizētāji. Vien skaidrs, ka minētais uzņēmums, pilnībā atbrīvojies no bēdīgi slavenajām skandināvu skavām, pa taisno nonāks cita investora, iespējams, amerikāņu rokās. Savukārt skandināviem tiks valstij piederošās akcijas vienā no trijiem mobilo sakaru operatoriem.
Maiņas darījuma sausajā atlikumā būtu jāpaliek maksimālam labumam valstij. Proti, pēc iespējas lielākai naudas summai vai vismaz drošām garantijām, ka maiņas rezultātā iegūs valsts iedzīvotāji. Par šiem abiem uzstādījumiem atļausiet šaubīties. Dzīves pieredze mūsdienu Latvijā mācījusi, ka ieguvēji bijuši vien ārzemnieki un atsevišķi ar lemšanas tiesībām apveltīti pašmāju bāleliņi. Kāpēc mums ticēt šā darījuma nesavtīgam izdevīgumam, ja iepriekšējā telekomunikāciju nodošana ārzemniekiem beidzās ar milzīgiem tarifiem un tā arī līdz galam nepabeigto komunikāciju modernizāciju lauku reģionos?
