Meitenes robežkontroles punktam netālu viens no otra dzīvo divi brāļi – Eduards un Jānis Noviki.
Elejā līdzās dzelzceļa Meitenes robežkontroles punktam netālu viens no otra dzīvo divi brāļi – Eduards un Jānis Noviki. Abiem kopā ar viņu otrajām pusēm aizskrējis vairāk nekā pusgadsimts.
1939. gadā Eduardu Noviku iesauca Latvijas armijā, taču pagāja nepilns gads, un jaunajam karavīram «piespiedu brīvprātīgi» bija jāiet padomju armijas rindās. Sākoties atklātajam Padomju savienības un Vācijas karam, Eduards kopā ar savu vienību tika aizgādāts uz Krieviju. Līdz tam jaunkareivim nebija nācies nedz karot, nedz arī iepazīt, kāds izskatās pretinieka formas tērps. Pateicoties šai nezināšanai, Eduards nošāva divus zaķus pirmkārt, nokļuva mājās, Latvijā, otrkārt, tika pie sievas.
Piedzīvojums izlūka gaitās
Padomju savienības karaspēks slepeni centās izzināt notikumus Latvijā, kur jau no 1941. gada ar plašu vērienu saimniekoja vācieši, tādēļ uz Latvijas pierobežu tika sūtīti izlūki. Vienā no šādām izlūku grupām bijis iekļauts arī Eduards. Jaunais karavīrs tolaik uz karu vēl raudzījies kā uz kaut ko nereālu, ne īpaši bīstamu. Izlūkgājienā puiši devušies gandrīz kā pastaigā. Pēkšņi uz meža ceļa parādījušies vācu karavīri. Viņu reakcija bijusi ātrāka, tādēļ tie pirmie ķēruši pēc šaujamā. Toties jaunie padomju armijas pārstāvji no pēkšņās pretinieku parādīšanās bijuši pārāk samulsuši, lai kaut ko uzsāktu, tādēļ vienīgais, par ko spējuši izšķirties, katrs uz savu pusi iemukuši krūmos. Vācu karavīri vajājuši viņus diezgan ilgi, taču bailes un neziņa likusi veikli darboties kājām un tiem izdevies aizbēgt. Visu nakti «izlūki» klīduši pa mežu gan lauzušies caur brikšņiem, gan pārpeldējuši upi… Šī pirmā Eduarda sastapšanās ar vāciešiem bijusi Pleskavas apgabalā, jau uz rīta pusi viņš sasniedzis Latviju. Pēc palīdzības griezies pie kādas mājas saimniekiem. Krievu armijas forma nomainīta pret mazāk uzkrītošu apģērbu, un drīz vien, vairīdamies sastapt vāciešus, Eduards nokļuvis tēva mājās.
Pēc satraucošajiem piedzīvojumiem nav pagājis ilgs laiks, kad turpat Latgalē Eduards iepazinies ar savu nākamo sievu.
Negaidīts bildinājums, un jāvārds rokā
Pēc pārdzīvotajām šausmām Eduards par karošanu vairs dzirdēt negribēja, tādēļ savu dzīvi virzīja citā gultnē. Savu laiku viņš veltīja saimniecībai, brīvajā laikā apmeklēja toreiz Latgalē populāros saviesīgos vakarus. Šos sarīkojumus satraucošus darīja tas, ka vācieši tos bija aizlieguši, tādēļ tur valdīja sava veida noslēpumainība un kopības izjūta. Vienā no šiem vakariem Eduarda uzmanību saistīja jautra un bezrūpīga meitene. Pamazām, bet neatlaidīgi puisis sāka viņai tuvoties. Nereti viņš devās pie izredzētās vecākiem un palīdzēja saimniecības darbos. Redzēdami puiša strādīgumu, meitenes vecāki viņu jau sāka ielāgot kā nākamo znotu. Todien, kad Eduards lūdza Sofijas roku, viņš bija palīdzējis nākamās sievas vecākiem paveikt mājas darbus. Tad, dziļi ievilcis elpu, jauneklis devies virtuvē, kur Sofija strādājusi pie pavarda. Meitenes laipnais noskaņojums palīdzējis Eduardam sadūšoties, un viņš spēris izšķirīgo soli lūdzis mīļotās roku un sirdi. Sofija atceras, ka tai dienā mājās valdījusi jautra un patīkama gaisotne. Tās iespaidā viņa uz puiša bildinājumu atbildējusi bez lielas domāšanas viegli un mīļi izskanējis viņas «jā». Notikuma nopietnību jaunā sieva apzinājusies tikai pie altāra.
Un tā no viņu iepazīšanās nebija aizskrējis pat pusgads, kad 1943. gada vasarā jaunieši mācītāja un Dieva priekšā solīja lolot viens otru. Pēc četriem laulībā nodzīvotiem gadiem viņiem vajadzēja «precēties» otrreiz padomju sistēma neatzina Dievu, tātad arī dievnamā slēgtas laulības.
Apdomļba
Jāņa un Helēnas attiecības jau no pirmās dienas bijušas pārdomātas. Pēc kara Jānis Brocēnu dzelzceļa stacijā strādājis par brigadieri. Helēna tajā laikā pilsētas pastā bijusi telefoniste, tādēļ bieži vien abi satikušies darba vajadzībās. Tā uzreiz nemaz abu starpā nekādas simpātijas neradās. Situācija radikāli mainījās kādā stacijas priekšnieka ballītē, kur viņi viens otru «pamanīja». Gan Jānis, gan Helēna bilst, ka tolaik par precībām nav domājuši, jo pēckara gados bijis tik daudz visādu rūpju. Tuvāk iepazīstoties, viņiem bijis prieks, ka abiem ir daudz kopēja. Jāņa bildinājums sekoja apmēram pēc gadu ilgas draudzības. Helēna bildinājumu gandrīz tikpat ilgi apdomāja. 1947. gada Vecgada vakarā Jānis un Helēna salaulājās. Padomju vara bija noteicēja par visu, tādēļ abi samierinājās ar laulības reģistrēšanu. Taču viņi ticēja Dievam un pusgadu pēc reģistrēšanās uz mājām aicināja mācītāju, kas salaulāja viņus Dieva priekšā.
Labākās svaines
Jānis un Eduards visu mūžu strādājuši uz dzelzceļa, tādēļ bieži ģimenēm vajadzējis pārcelties no vienas pilsētas uz otru, līdz beidzot norīkoti darbā uz Eleju.
Abas svaines atzīst, ka kopā tikušas pāri gan neveiksmēm, gan arī darījušas trakas lietas. Bieži Sofija un Helēna viena pie otras dodas pēc padoma, un abas tic, ka viss notiek ar Dieva ziņu.
