Latvieši nupat strauji sāk palikt par īstu pētītājtautu – dažnedažādi pētījumi birst kā no pārpilnības raga.
Latvieši nupat strauji sāk palikt par īstu pētītājtautu – dažnedažādi pētījumi birst kā no pārpilnības raga. Paši pētnieki, šķiet, par to tikai priecājas, jo ir atraduši zelta āderi – pētījumu finansētājus, kas gatavi maksāt par viņu darba sviedriem. No vienas puses, labi – vairums pētījumu visnotaļ ticami konstatē situāciju, taču žēl, ka tie ārkārtīgi reti kļūst par virzītājspēku reālām pārmaiņām dažādo problēmu risināšanā. Baltijas Sociālo zinātņu institūta svaigākais garadarbs «Ceļā uz pilsonisku sabiedrību» apliecina pašmāju sociālo zinātņu pētnieku spējas atbilstoša finansējuma gadījumā visai pamatīgi iedziļināties problēmā, taču – kas no tā mainīsies.
Par pilsoniskas sabiedrības veidošanu tiek runāts jau gadu gadiem, taču šis process vairāk notiek uz papīra. Vienkārši lielai daļai Latvijas iedzīvotāju – gan pilsoņiem, gan nepilsoņiem – attiecībā pret pilsoniskās sabiedrības veidošanu mūsu valstī ir pavisam citas, daudz prozaiskākas prioritātes, piemēram, kā nodrošināt iztiku savai ģimenei. To atzīst arī pētījuma autori, sakot, ka tieši «Latvijas iedzīvotāju zemais dzīves līmenis lielā mērā kavē pilsoniskās sabiedrības veidošanos un sabiedrības integrēšanos, jo rūpes par materiālo nodrošinātību ierobežo cilvēku sabiedrisko aktivitāšu iespējas, kā arī rada lielāku neapmierinātību ar procesu norisi valstī kopumā». Tas ir pirmais, ko vajadzētu likt aiz auss visiem integrācijas politikas realizētājiem. Iespējams, ka pienācis laiks izvērtēt to, cik lietderīgi tiek tērēti līdzekļi šiem Latvijas nākotnei ārkārtīgi svarīgajiem mērķiem.
Pirmais darbs integrācijas veicināšanā būtu informatīvās kampaņas izvēršana. Informatīvajā «karā» nepilsoņu auditorijā sabiedrības integrāciju un pilsoniskās sabiedrības veidošanos atbalstošie masu informācijas līdzekļi ir mazāk populāri, savukārt kopš 1997. gada, kad iepriekšējo reizi tikai veikts analogs pētījums, palielinājies Krievijas TV un Krievijas sabiedriskās televīzijas skatītāju skaits. Zinot šo Kremļa bazūņu tendenciozitāti, nav ko brīnīties par grūto un lēno integrācijas gaitu Latvijā. Der piemetināt, ka ar Kremlim paklausīgā «Gazprom» palīdzību pirms neilga laika tika likvidēta teju vai vienīgā daudzmaz neatkarīgā televīzija NTV, un pašlaik ir visai grūti runāt par neatkarīgu Krievijas televīzijas kanālu esamību. Secinājums ir vienkāršs – tieši «prokremliskie» informācijas līdzekļi veido trīs ceturtdaļas informācijas avotu, no kuriem atziņas par politiskajiem procesiem kāri iegūst Latvijas nepilsoņi. Ignorēt šo faktu Latvijai būtu vienkārši bīstami, un problēmas risinājums šajā gadījumā būtu nevis šo TV kanālu translācijas kaut kāda veida ierobežošana, bet gan jau minētā informatīvās kampaņas izvēršana. Protams, tai nav jābūt aģitācijai, jo integrācija nekad nevar būt veiksmīga, ja tā nenotiek brīvprātīgi. Ja pašlaik iemeslu, kādēļ nepilsoņi nevēlas iegūt Latvijas pilsonību, ir vairāk nekā iemeslu, kādēļ ir vērts to darīt, tad par to atbildīga vienīgi valsts un ar sabiedrības integrāciju un nepilsoņu naturalizāciju saistītās institūcijas. Savukārt, ja nepilsoņu vidū ir mazāka atpazīstamība arī Saeimā pārstāvētajām partijām, tad par to lai galva sāp vienīgi tām pašām, jo šādi tiek ignorēts potenciālais pilsonis ar vēlētāja tiesībām.
Patīkami, ka šajā pētījumā autori iestrādājuši arī izklaidējošo daļu (ja tā var sacīt). Piemēram, atbildot uz jautājumu, kuru tautību un rasu pārstāvjus nedrīkst ielaist Latvijā vispār, 29% Latvijas pilsoņu domā, ka valstī nedrīkst ielaist kurdus, tālāk starp pilsoņiem seko čigāni (16%), kaukāzieši (15%), ķīnieši (11%) utt. Par šīs aptaujas nenopietnību liecina tas, ka 3% Latvijas pilsoņu vispār mūsu valstī neielaistu amerikāni, bet 2% – vācieti. Nepilsoņi tomēr izrādījušies vēl asprātīgāki – 1% respondentu šajā auditorijā vispār neielaistu Latvijā nedz lietuvieti, nedz igauni. Jāšaubās, vai šādus datus varētu iegūt, aptaujājot vismaz vidējo izglītību ieguvušus cilvēkus. Ja šī aptauja ir nopietna, tad Latvijā visai atklāti pastāv rasu un etniskā neiecietība vai pat naids.
Un, jau pavisam nopietni runājot, valstij ir jāizdara viss, lai likvidēto šo starpetnisko neiecietību. Kamēr tas netiks izdarīts, nekas nemainīsies. Tuksnesī nekas neaug, un vēl pēc četriem gadiem, veicot šādu pētījumu, valsts bezdarbības gadījumā var izrādīties, ka nekas nav mainījies. Ceļam uz pilsonisko sabiedrību nav jēgas, kamēr tas nekur neved.
