Ja jūs iegriezīsieties Jelgavā, Lapskalna ielā 2, kur atrodas Mūzikas koledža, tad diezgan nekļūdīgi var teikt, ka vienu no pirmajām dzirdēsiet čella balsi – neatkarīgi no gadalaika, no mācību plāna vai brīvlaika tā skanēs.
Ja jūs iegriezīsieties Jelgavā, Lapskalna ielā 2, kur atrodas Mūzikas koledža, tad diezgan nekļūdīgi var teikt, ka vienu no pirmajām dzirdēsiet čella balsi – neatkarīgi no gadalaika, no mācību plāna vai brīvlaika tā skanēs.
Šogad Drēzdenē otrajā starptautiskajā Justa Johana Docauera jauno čellistu konkursā 2. vietu izcīnīja Jelgavas Mūzikas skolas audzēknis Maksims Beitāns, jūnijā Kauņā starptautiskā konkursā 3. vietu ieguva Mūzikas skolas audzēkne Sofiko Tvauri, bet šīsvasaras nogalē Itālijā Skopello pilsētiņā (starp Milānu un Turīnu) 2. starptautiskā konkursā «Grand Prix» saņēma (arī 1 miljonu liru) 16 gadu vecais Mūzikas koledžas 2. kursa audzēknis Dmitrijs Sudarevs. Visi trīs ir pedagoģes Irinas Titarenko audzēkņi.
Itālijā konkurss notika gan tradicionālajās specialitātēs – kā klavieres, stīgu instrumenti, gan arī improvizācijā ar elektroniskajām klavierēm. Dmitrijs ir kluss, varbūt noslēgtāks nekā Maksims vai Sofiko, jo viņš sevi vislabāk atklāj spēlē.
Ar mani labprāt sarunājās Dmitrija māte Nadežda Sudareva, kas arī savulaik ir mācījusies Jelgavas Mūzikas koledžā un 1984. gadā to absolvējusi pie vokālās pedagoģes Ļubovas Bērziņas.
Kā Dmitrijs sāka spēlēt čellu?
Zēnam bija jau 10 gadu, kad viņš sāka mācīties čella spēli pie skolotājas Irinas Titarenko. Mazais brālis jau spēlēja, un arī Dmitrijam ļoti gribējās muzicēt, bet viņš nezināja, kādu instrumentu izvēlēties. Mūzikas skolā viņš mācījās klavieres pie skolotājas Lakšinas, bet viņa ieteica mācīties čellu, jo tas ir instruments, kam piemīt skaists, cilvēka balsij līdzīgs tembrs. Domāju – pamēģināsim, nu tā priekš sevis. Ja dvēsele prasa, tad kaut ko vajag darīt. Dmitrijam iepatikās čella spēle, lai arī bija grūti un viņš jau gribēja pamest skolu… Tad skolotāja Titarenko teica: «Jā, būs grūti, bet padomā – tavi biedri arī spēlē, trenējas, un viņiem iet pat grūtāk nekā tev! Tev taču tik labi padodas, un tāpēc ir jāmācās tālāk!» Mēs visi viņam palīdzējām. Diemžēl brālis sen jau vairs nespēlē veselības problēmu dēļ – ārsts neatļauj, jo, spēlējot čellu, jāsēž sešas stundas katru dienu!
Ar skolotāju Titarenko Dmitrijam ir līdzīgs raksturs – skolotāja ir ar gribasspēku un Dmitrijs arī… Dažkārt viņiem bijis grūti atrast vienu valodu.
Bet rezultāts ir!
Mēs strīdējāmies ar dēlu, tad skolotāja mani izsauca uz skolu katru dienu. Dmitrijs bija izdomājis, ka viņš katru dienu spēlēs trīs četras stundas. Vēlāk viņš saņēmās. Ja ir mērķis, tad viss padodas.
(Piebildīšu, ka mūzikas skolā čella spēli parasti apgūst septiņos gados, Dmitrijs to veica piecos, bet vispār čellu viņš spēlē tikai sešus gadus, un tāpēc viņa uzvara Skopello konkursā jo augstāk vērtējama. – S.B.)
Kā tikāt uz konkursu, kā ritēja sagatavošanās darbs?
Mēs uzzinājām par konkursu jūnijā. Domājām – mēģināsim braukt, jo programma atļāva brīvi spēlēt kādu itāļu vecklasikas darbu. Tā izvēlējāmies Džuzepes Valentini (1680. – 1759.) piecdaļīgo sonāti, ko Dmitrijs jau bija sācis mācīties. Tur ir tāds mierīgs sākums, tad seko ātra, ļoti tehniska daļa – tātad ir iespējas sevi daudzpusīgi parādīt. Konkursā bija grūtības: pirmām kārtām – aizbraucām bez koncertmeistara.
Finansiālu problēmu dēļ?
Jā. Koncertmeistare no Milānas konservatorijas nevarēja pienācīgi nospēlēt Valentini sonāti, jo izpildīja to pirmoreiz. Mēģinājumā redzēju, ka būs ļoti grūti, un tāpēc dēlam teicu: «Turies! Komisija redzēs, ka tu vari izpildīt, bet ka tā nav tava vaina, ja pavadītāja netiek galā ar savu uzdevumu! Kaut arī sonātes trešajā daļā lielu posmu koncertmeistare vispār nespēlēja, Dmitrijs ne vienu reizi neapstājās un arī uz viņu ne reizi nepaskatījās. Tas ir grūti, jo sonāte taču ir dialogs!»
Cik kārtās konkurss risinājās?
Konkurss notika vienā kārtā, un no 100 punktiem Dmitrijs saņēma 98 – tik vienprātīga bija žūrija!
Pārlūkojot konkursa materiālus itāļu presē, redzams, ka konkursā piedalījušies 50 dalībnieki no Krievijas, Ukrainas, Armēnijas, Latvijas, Vācijas un, protams, no Itālijas. Ļoti augstu vērtējumu par Sergeja Prokofjeva 7. sonātes otro un trešo daļu (arī 1 miljonu liru!) atskaņojumu saņēma ukraiņu pianists Konstantīns Travinskis.
Visiem ļoti patika viņa spēle. Pašiem itāliešiem – trešās un ceturtās vietas. Noslēguma koncertā publika Dmitriju izsauca vēl un vēl…, tā ir zinoša, jo itāļu mūzikā pazīst katru noti un to līdzi jūt, pārdzīvo.
Runājot par pārējiem konkursa dalībniekiem, Nadeždas Sudarevas balsī saklausu labvēlību un nav nekāda īpaša pārākuma. Esot gan bijušas tīri sadzīviskas grūtības, jo nevarējām atļauties uzturēties viesnīcā – tas bija ļoti dārgi, tāpēc dzīvojām savā autobusā. Diemžēl arī īpašu mēģinājuma telpu nebija, atlika spēlēt uz ielas. Jau no paša rīta visi itālieši, kas klausījās Dmitrija spēli, aplaudēja un teica «complimenti»!
Tā kā šis materiāls ir par Dmitriju, tad veru vaļā čella klases durvis, apsveicu viņu ar uzvaru Skopello notikušajā konkursā un jautāju viņam – vai tu vēl piedalīsies konkursos? «Jā, es to ļoti gribu. Esmu noguris, taču ir jāspēlē, lai gūtu vēl labākus rezultātus,» atbild Dmitrijs.
