Viens no šīs vasaras skaistākajiem brīžiem bija varavīksne pār Sesavas pagasta laukiem. Skaisto dabas skatu piedzīvoju, pavadot svētceļniekus, kas no Jelgavas devās uz Aglonu.
Viens no šīs vasaras skaistākajiem brīžiem bija varavīksne pār Sesavas pagasta laukiem. Skaisto dabas skatu piedzīvoju, pavadot svētceļniekus, kas no Jelgavas devās uz Aglonu. Kopā gājām līdz Jelgavas rajona robežai.
Svētceļojumā katrs dodas ar savu motivāciju. Vieni – pavadīt laiku kopā ar draugiem, citi bēg no vientulības. Daudziem ir kādas karstas vēlēšanās, par kurām cilvēki lūdzas visu ceļu. Bet visam pāri, kā lūgšanu krājumā “Svētceļnieka spieķis” raksta priesteris Aleksandrs, ir vēlēšanās atrast Dieva mīlestību. Mana īpašā motivācija bija, kājām ejot, apskatīt Jelgavas rajonu. Parasti jau tu traucies automašīnā vai brauc ar velosipēdu, daudz kam aizskrienot garām. Te nu bija lieliska izdevība labvēlīgā, kristīgi noskaņotā, jauneklīgā sabiedrībā (svētceļotāju grupas vidējais vecums – 25 gadi) pastaigāt pa tuvām un mīļām vietām. Piedāvāju piezīmes, ko esmu sarakstījis ceļmalā
Divi kaķu likteņi
Dienu pirms svētceļnieku iziešanas visu laiku vai nu lija, vai smidzināja. Likās, ka kopā ar četrus un septiņus gadus veciem bērniem gatavoties tādam pārgājienam nebūtu īsti prātīgi. Tomēr smērējām ceļamaizi, un pareizi jau tautā saka: “Kas lietū pļauj, saulē krauj” (teiciens ir par siena vākšanu agrākajos laikos, kad svarīgi bija kaut no lietus mākoņu apakšas sagrābt un sakraut labi izžuvušu nopļauto sienu).
Starta dienā laiks jauks – ne vēss, ne karsts. Iziešana no katedrāles dārza izdodas sparīga un pat līksma. Pilsētnieki māj sveicienus, par drošību rūpējas Ceļu policija
Pirmā pietura – astoņus kilometrus no Jelgavas koku ēnā pagriezienā pie “Astartenafta” bāzes. Klusa, mierīga vieta. Uzņēmums atzīts par 2006. gada lielāko nodokļu maksātāju Zemgalē. Man īsti nav saprotams, kāpēc deviņdesmito gadu sākumā degvielas tirgū tik milzīgā apjomā vajadzēja ielaist ārzemniekus – “Statoil”, “Neste”, “Lukoil”. “Astartenafta” paraugs liecina, ka latvieši taču paši tīri labi prastu tirgot degvielu. Ir cerības, ka biodegviela, iespējams, kļūs par Latvijas īpašo ražotni. Taču atjaunojamo enerģijas resursu laiks, šķiet, vēl tikai priekšā.
Noieti ir nepilni desmit kilometri. Pirmie pavadītāji devušies mājup. Temps straujš, bet nekas. Vienīgi mazie grants akmentiņi, kas, cilājot kājas, ik pa brīdim aizbirst aiz sandalēm, liek domāt, ka piemērotākas pārgājienam būtu bijušas krosenes. Gabaliņu aiz Romas kroga uz ceļa guļ sabraukts kaķis. Acis izspiedušās, un vispār skats bēdīgs. Bet bērnus tas droši vien iespaido vairāk nekā daudzie atgādinājumi, ka uz ielas un tāpat gājienā jāuzvedas uzmanīgi.
Nākamā atpūta pie Kastaņu mājām Platones pagastā. Pagalmā saimniekus nemana, taču sapostā apkārtne liecina – diez vai kādam te būtu pretenzijas, ka pie vārtiem uz desmit minūtēm kāds piestājis atpūsties.
Jāpiebilst, ka šajā ceļa posmā mežā klusās stundas laikā (kad svētceļnieki nesarunājas, bet sevī pārdomā svarīgākos jautājumus, lūdz Dievu) mums pievienojās vēl viena “galva” – kaķēns, ko, iespējams, kāds pilsētnieks, kas neatzīst “jūras skolu”, palaidis aiz šosejas malas grāvja lielajā zālē. Kaķa bērns, cik vien spēka, ņaudēja un tā, neskatoties uz vairāku vīru iebildumu (“gan jau tepat tuvumā kaķēnam ir mājas, uz Aglonu taču viņu nevajag nest”), tika uzņemts, nofotografēts un galu galā kādās pazīstamās mājās turpat Platones pagastā arī atdots.
Pietura Lielvircavā
Pagrieziens uz Lielvircavu. Tumsa, mākoņi, tomēr lietus nelīst. Gribas pusdienas. Bērni pa ceļam plūc labības vārpas “Lielvircavas Agro” laukos.
Arī šis uzņēmums, starp citu, ir viens no lielākajiem nodokļu maksātājiem un darba devējiem Jelgavas rajona mērogā. Ceļa līkums pie graudu kaltes, kur aizvijas aleja uz Lielvircavas pamatskolu, un drīz vien tuvojamies ciema centram. Kopsaimniecībai pastāvot, lielvircavniekiem mājas izaugušas gandrīz kā sādžiņa – viena blakus otrai. Taču nosaukumi – Zelmeņi, Saulstari, Druvas, Arāji – liecina, ka esam gan īstā Zemgalē. Ciema centrā stāv pārmaiņu laikus pārdzīvojušais klubs un bibliotēka. Arī dzirnavas, kur iekārtotajā ēdnīcā 1988. gadā kolhoza priekšsēdētājs Latvijas Tautas frontes (LTF) pirmā sasaukuma domnieks Rihards Āboliņš noorganizēja LTF vadības apspriedi. Vietējie vēl tagad atceras, kā toreiz vaigā redzējuši LTF priekšsēdētāju Daini Ivānu un citus lielās tautas kustības līderus, kas te, neviena netraucēti, rīkoja savu “smadzeņu vētru”. Lepni izskatās “Lielvircava Agro” darbnīcas – ēkām jauni, moderni jumti. Ceļa pretējā pusē nokrauti ruļļi ar minerālmēsliem – jau nākamajai ražai, kuras klāstā līdz šim tradicionālo cukurbiešu gan nebūs.
Viesmīlīgajā Lielvircavas klubā mums dota iespēja malkot kafiju, paēst un kaut uz skatuves izstiept nogurušās kājas. Interesanti, ka ciema pensionāri arī gatavojas doties uz Aglonu. Taču ar autobusu un nedēļu pirms Svētās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkiem – klusākā laikā.
Tālāk ceļš ved gar neatkarības laikā atjaunoto Lielvircavas Sv. Jāņa Kristītāja luterāņu baznīcu, ko vietējie dažkārt sauc par Klopmaņa baznīcu – tās cēlāja barona vārdā. Turpat blakus kapsētā guļ arī jaunlatvietis, dzejnieks, valodnieks “Pēterburgas Avīžu” pirmais redaktors Juris Alunāns (1832. – 1864.), Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Jānis Kalniņš (1898 – 1971), Indriķis Bedre (1895 – 1952.) un daudzas citas izcilas personības. Svētceļojumā atšķirībā no ekskursijas par kultūrvēsturiskām vērtībām pieņemts runāt mazāk, tomēr vēsture nāk pretī vai ik uz soļa.
Kur staigājis prezidents
Tuvojoties Sesavas pagasta robežai, kāds vietējo saimnieku pāris piedāvā svētceļniekiem kartupeļus. “Mēs esam no prezidenta Čakstes mājām,” viņi piebilst. Zināms, ka Jānis Čakste dzimis 1859. gada 14. septembrī Jelgavas apriņķa Lielsesavas pagasta “Čakstēs” un viņa vectēvs iesaukts māju vārdā. Nākamā Valsts prezidenta vecāki rentēja Bērsteles muižu un tikai vēlāk iepirka Vecsvirlaukas (tagad Sidrabenes pagasta) Aučus, kur atrodas viņam veltīts muzejs. Kā stāsta Sesavas bibliotekāre Dzidra Šulca, no “Čakstēm”, kas tagad atrodas Bauskas rajona Viesturu pagastā, pāri palicis vienīgi pussabrucis šķūnis, kuram pat īsti nevar piebraukt. Taču turpat netālajās “Ļāveikās” dzīvojuši prezidenta Čakstes radi, un droši vien tās nebija svešas arī pašam prezidentam.
Tuvojoties Sesavas centram, lietus mākoņi, kas visu dienu noturējušies mazliet sāņus, sāk mērcēt. Slapjas kājas, slapjas drēbes, tomēr auksti nav – vasara taču. Drīz pēc lietus brāziena nāk arī tās dienas lielā balva – varavīksnes loks, kas uzplaukst austrumu pusē. Sesavā tobrīd esot pat redzēta trīs loku varavīksne.
Līdz pirmās dienas galapunktam vairs nav tālu. To apstiprina arī satiktais skolēnu bariņš, kas vakarā atgriežas no kādiem kopīgiem darbiem. Sesavā izmitināmies Tautas namā, kura pamatos, pirmās brīvvalsts laikā, iemūrēta vīna pudele un patafons – lai klubā vienmēr līksmība. Īpašus, jautrības apdvestus afišu stabus tautas nama apkārtnē nemana, bet viesmīlību gan. Līdzās tam uzcelta pamatskola ar pašu skolēnu izveidotu parku, kura dīķī augsti uzbērta Draudzības pussaliņa ar akmens kāpnītēm, kas ved uz lielo vītolu. Šī ir vieta, kur skolas absolventi dodas fotografēties un dažkārt pat svinīgi esot norakuši pudeles ar nākotnes vēlējumiem. Mazliet tālāk – padomju karavīru brāļu kapi, kas liecina par Otrā pasaules kara cīņām 1944. gada otrajā pusē. Sesavnieki atzīst, ka dzīve pagasta centrā esot klusāka un mierīgāka nekā padomju laikos, kad te bija kopsaimniecība “Padomju jaunatne”, ko vadīja leģendārais priekšsēdētājs Edmunds Galviņš (1925 – 1985). Viena no leģendām stāsta –pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, tā saucamajā Hruščova laikā, viņš lauka malā licis audzēt kukurūzu, bet vidū sējis āboliņu. Oficiālajās atskaitēs iznācis, ka partijas lēmums par kukurūzas audzēšanu ievērots, bet dzīvē – tam laikam racionāls situācijas risinājums.
Bauska Sesavai atrodas tuvāk nekā Jelgava. Tāpēc viens otrs laucinieks, kas meklē darbu pilsētā, brauc nevis uz mūsu, bet gan kaimiņu rajona centru. Bauskas rajona robeža pie Sesavas upītes tiltiņa uz šosejas uzskatāmi nav iezīmēta. Toties, no Bauskas puses iebraucot Jelgavas rajonā, tāda zīme pašapzinīgi stāv.
Vieglāk soļot tad, ja kāds dzied vai ritmā sit bungas. To labi zina tie, kas maršējuši armijā. Arī svētceļniekiem ir savs “orķestris” – mikrofons, kas savienots ar īpašā mugursomā nestu pastiprinātāju, akumulatoru un vieglā metāla rāmī virs galvām paceltu skandu. Pārsvarā tiek dziedātas ritmiskas, viegli ielāgojamas garīgās dziesmas. Taču, pārejot rajona robežu, talkā nāk arī laicīgo dziesmu repertuārs. “Visapkārt zeme zied/ Kā zilis zieds un tik/ Tik neparasti viegli iet/ Pat nedomājot cik…” Raimonda Paula un Leona Brieža vārdiem sarakstītā “Cielaviņa” daudziem palīdzēs aiziet līdz pat Aglonai.
