Ja mums būtu iespēja atvērt grāmatu par mūsu planētas Zemes vēsturi, paietu ilgs laiks, līdz mēs lasot nonāktu līdz rindkopai, kas stāstītu par mums pašiem, būtnēm, kas spēj manipulēt ar pasauli tik patvaļīgi un daudzveidīgi.
Ja mums būtu iespēja atvērt grāmatu par mūsu planētas Zemes vēsturi, paietu ilgs laiks, līdz mēs lasot nonāktu līdz rindkopai, kas stāstītu par mums pašiem, būtnēm, kas spēj manipulēt ar pasauli tik patvaļīgi un daudzveidīgi, kā to nespēj neviens dzīvnieks.
Ja līdzšinējā Zemes vēsture būtu jāietilpina 24 stundu smilšu pulkstenī (kas Visuma mērogiem arī būtu pilnīgi atbilstoši), cilvēka kā bioloģiskas būtnes vēsture aizsāktos tikai tad, kad atlikušo smilšu graudiņu pietiktu mazāk nekā vienai minūtei, līdz pulkstenis būtu tukšs…
Savukārt pēdējie tūkstoš gadi, caur kuriem līdz gada (un tūkstošgades) beigām šajā rubrikā ceļosim, Zemes vēsturē, ja to pielīdzina 24 stundām, veido sekundes simto daļu. Viens smilšu graudiņš.
1000. gadu mūsu priekšteči atzīmēja daudz pieticīgāk, nekā mēs sagaidīsim 2000.
Šodienas Rietumu svētku neiztrūkstošais simbols – šampanietis – vēl nebija izgudrots. Arī datoru, ar kuriem tiek saistīta gadu tūkstošu mija, nebija, un līdz ar to arī – problēmu mazāk.
Ja vien mūsu sencis spētu noteikt savu atrašanās vietu tajās dimensijās, kādās mēs lūkojamies uz šodienas pasauli, viņš spētu arī novērtēt pirmās tūkstošgades miju. Un tā mūsu civilizācijas vēsturē nemaz nebija maznozīmīgāka par to, kuru sagaidīsim pēc 321 dienas.
1000. gads ir viduslaiku naba, kurai vienā pusē rodamas kājas, kas balsta šodienas pasauli, tādu, kā mēs to redzam, bet otrā – galva, kas pēc saviem (tiesa, vēl arvien ierobežotajiem) ieskatiem velk robežzīmes un ceļus tajā materiālā, ko dēvējam par vēsturi. Pats termins «viduslaiki» radies gan tikai 17. gadsimtā, lai apzīmētu «drūmu un tumsonīgu» laika posmu (apmēram 600. gads līdz 1500. gads), kas «moderno pasauli» šķīra no klasiskās Grieķijas un Romas spožā laikmeta. Arī šodien, uz 21. gadsimta sliekšņa, lielākajai daļai cilvēku ir tāds pats viedoklis par viduslaikiem, kaut arī patiesībā tajos nebija vairāk drūmuma vai tumsonības kā šodien.
Ap 1000. gadu beidzas viduslaiku tā dēvētais «tumsas periods», kurš mums nozīmīgs kā rietumeiropeiskās identitātes iezīmēšanās laiks. Tieši šajā laikā tiek likti tie pamati, kas Rietumiem ļaus dominēt (vismaz mums tā tīk iztēloties) pasaulē tūkstoš gadu vēlāk.
«Zemgales Ziņas» turpmāk katru sestdienu aicinās jūs doties ceļojumā cauri laikam no 1000. gada līdz pat šodienai. Mēs ielūkosimies pagātnē, mēģinot saskatīt tos cilvēkus un notikumus, no kuriem esam saņēmuši visspilgtākos toņus daudzkrāsainajā un nepārtraukti topošajā šodienā.
