Pirms 16 gadiem šo rindu autoram tika uzticēts pie pilsētas kultūras nama pacelt sarkanbaltsarkano Baltijas ceļa starta karogu.
Pirms 16 gadiem šo rindu autoram tika uzticēts pie pilsētas kultūras nama pacelt sarkanbaltsarkano Baltijas ceļa starta karogu. Jau pēc nepilnām divām stundām jelgavnieku roku pulss sāka pukstēt vienotā latviešu, lietuviešu un igauņu ritmā, vēstot, ka apkaunojošais 1939. gada 23. augusta PSRS – Vācijas koplīgums tiek atzīmēts neatgriezeniski uz laiku laikiem. Vēl pēc gada Jelgavas novada politiski represēto klubs iededzināja Svētbirzē šā vēsturiskā ceļa atmiņu ugunskuru, kam nu aizrit 15. gadskārta.
Atskatoties vēsturē, varam tikai utopiski spriest, ja nebūtu šā velnišķīgā nolīguma, ja būtu bijusi militāra un politiska to valstu savienība, kas atrodas starp Balto un Melno jūru… Bet tā nenotika, un 1939. gada 1. septembrī sākās Otrais pasaules karš ar asiņu un asaru jūru. Baltijas valstīm, izņemot Somiju, tika uzspiests militāro bāzu slogs, un tad jau nebija vairs ilgi jāgaida okupantu tanki. Protams, jāšaubās, vai toreizējā Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa rīcība bija tā labākā, pieņemot PSRS ultimātu, taču apņemšanās palikt kopā ar savu tautu, ierindo viņu varoņu skaitā, kas atdeva savas dzīvības par Latviju. Tie, kas aizstāv viedokli, ka vajadzēja pretoties, aizmirst, ka Latvijas spēki bija vāji bruņoti. Kā gan tie spētu aizturēt padomju tankus uz Meitenes – Jelgavas šosejas? Dienas laikā tad karš būtu beidzies, tomēr… Latvija tad būtu iekarota zeme ar tiem pašiem upuriem, kādi ir tagad.
Ar šādām un varbūt citādām domām atnāksim pēcpusdienas piektajā stundā Svētbirzē. Atnāksim ar savām domām, runām un varēšanu. Atnāksim ar atziņu, ka jābūt vienotiem tautā un starp tautām. Kā Baltijas ceļā. Tādēļ ļoti ceram, ka ceļa ugunskuru palīdzēs iekurt arī lietuviešu un igauņu brāļi. Ļoti, ļoti ceram, ka šis Baltiju vienojošais ugunskurs iedegsies zem zila saulaina debesjuma.
