Jauniete stāsta savu pieredzi, lietojot atkarību izraisošas vielas
Kamēr ārsti un drošības sargi brīdina par narkotiku bīstamību, Latvijā jaunieši turpina lietot dažādas atkarību izraisošas vielas. Īpaši viegli sniedzas roka pēc marihuānas cigaretes, kaut gan mediķi brīdina, ka tas nemaz nav tik nevainīgi un var beigties gan ar saslimšanām, gan atkarību. Eiropas šā gada ziņojumā par narkotikām teikts, ka apmēram 30 procenti Eiropas iedzīvotāju dzīves laikā ir pamēģinājuši narkotikas un daudziem tas beidzas ar atkarības ārstēšanu. Piemēram, cilvēku skaits, kuri sāka pirmreizējo ārstēšanos ar kanabisa lietošanu saistītu problēmu dēļ, no 2009. līdz 2019. gadam ir palielinājies par 45 procentiem.
Stāstu par attiecībām ar atkarību izraisošām vielām “Ziņām” uzticēja 23 gadus veca sieviete (Saglabāts jaunietes izteiksmes veids). Mana pirmā pieredze ar zālīti bija 16 gados “Positivus” festivālā. Biju ar draugiem telšu pilsētiņā, mēs visi sēdējām, čillojām, un man vienkārši piedāvāja uzpīpēt. Es piekritu, jo domāju, kāpēc ne. Es pamēģināju, tas efekts bija burtiski kādas 15 sekundes, bija ļoti spilgta eiforija, bet ļoti īslaicīga, un tad viss, vairs nekā. Marihuānas šķirni nezinu. Tie bija manas māsīcas draugi, kuri uzcienāja. No pilnīgiem svešiniekiem es neņemtu.
Sākās panika, es visa trīcēju
Pēc kāda gada pamēģināju vēlreiz uzpīpēt kopā ar vecāko brāli. No svešiem ņemt zāli es neuzticējos, jo esmu dzirdējusi visādus spoku stāstus, ka var palikt slikti, un no tā es ļoti baidījos, tāpēc ik pa laikam uzsmēķēju ar brāli, kas likās droši. Tomēr vienu reizi man bija ļoti negatīva pieredze. Bija pasēdēšana ar brāli, viņa sievu un vēl citiem draugiem. Mēs atpūtāmies, spēlējām galda spēles, kārtis, arī uzpīpējām. Un tad man sākās tā sauktais “bad trip”. Kļuva nevis fiziski slikti, bet sākās panikas lēkme. Man likās, ka es atrodos kādā citā pasaulē, nepārtraukti bija déjà vu sajūta, sirds dauzījās, visa trīcēju, un šķita, ka viss pēkšņi notiek palēninājumā – es paskatījos pulkstenī un nesapratu, kā tas ir iespējams, ka pagājušas tikai trīs minūtes. Likās, pagājušas trīs stundas! Ļoti jocīga sajūta. Jā, šī pieredze noteikti bija ļoti negatīva. Es sacīju brālim, lai sauc ātro palīdzību, man ir slikti, nesaprotu, kas notiek. Viņš teica, lai es nomierinos, ka viss kārtībā, man vienkārši ir sākusies paranoja, jo pats jau arī ir tam gājis cauri. Lika, lai aizeju uz blakus istabu, apsēžos, nomierinos, ka man vajag koncentrēties un atrast kaut kādu nodarbi, ar ko novērst domas. Es sāku lasīt Bībeli. Sēdēju un skaļi lasīju, bet tas nepalīdzēja. Biju nenormāli pārbijusies, jo nepārgāja arī déjà vu – es dzirdēju sarunas, kas nāk no otras istabas, un aptvēru, ka šo sarunu es jau esmu dzirdējusi! Man viss atkārtojās. Tad pēkšņi attapos, ka stāvu pie loga, kaut gan tikko sēdēju. Kopumā varu teikt, ka bija traki un tas turpinājās līdz kādiem pulksten pieciem rītā, nenormāli ilgi. Pēc šī notikuma es kādus divus gadus tiešām ne no viena zāli neņēmu un nelietoju.
Pamēģināju atkal
Tad pienāca 12. klases izlaidums, un es pamēģināju atkal – ar klasesbiedriem bijām aizbraukuši kempingā. Es jau biju iedzērusi, kad mēs stāvējām pie jūras aplītī, kurā tika padots “džoints” pienāca mana kārta, un es saku, ka – nē, nē, es nekurīšu! Un tad pēkšņi paņēmu – ai, labi, uzkurīšu. Man vienkārši kaut kas aizvērās. Es biju labā kompānijā, domāju, ka gan jau nekas traks nenotiks. Un nekas arī nenotika – jutos ļoti mierīga, priecīga, pacilāta, mazliet tā kā peldēju, bija ļoti laba un patīkama sajūta.
Kopš tā laika man arvien vairāk sanāca ar draugiem uzsmēķēt zāli, draugi piedāvāja, ballītēs vienmēr kādam bija sagatavots kāsis, un es vairs neatteicu.
Tagad jau man sanāk diezgan bieži uzpīpēt, šogad aptuveni reizi divas mēnesī. Bet pagājušogad pīpēju trīs līdz četras reizes nedēļā, tas tiešām bija ļoti bieži. Man patika tā sajūta, kādu deva marihuāna, arī nāca visādas idejas galvā, atvērās kādas radošās čakras. Vairākas reizes esmu viena pīpējusi, lai paskatītos kādu filmu vai multeni zem narkotiskām vielām vai rakstītu grāmatu, dziesmas un tamlīdzīgi – radošo izpausmju dēļ. Tajā laikā man apkārt bija daudz draugu, kuri ļoti regulāri pīpēja zāli, un es ar viņiem. Viss ir kārtībā, nereāli forša sajūta ir visu laiku.
Savā aktīvajā pīpēšanas periodā es pirku pati, ne tikai cienājos no draugiem. Es centos pirkt no puslīdz pazīstamiem dīleriem, attāliem paziņām. Visbiežāk ir bijis tā, ka kādam draugam ir pazīstams dīleris, un tad mēs sametamies naudiņu un paņemam tos pāris gramus marihuānas kopā.
Kam būtu jānotiek, lai es vairs nelietotu vispār? Droši vien, ja kaut kas fiziski slikts notiktu ar veselību. Ja organismam rastos kaut kāda pretreakcija. Trakākais, kas var būt, – ka tu nespēj kontrolēt sajūtas, kas rodas no narkotiskajām vielām. Veselība būtu nopietnākais iemesls atmest pavisam.
Pirms gada teicu, ka es ļoti vēlētos, lai biežāk dzīvē spētu justies tā kā tad, kad esmu uzpīpējusi, lai esmu tik laimīga, lai man laimes hormons ir tik ļoti izteikts pat bez zāles. Pirms pāris mēnešiem es piedzīvoju tieši šādu sajūtu – nebiju neko lietojusi, bet šķita, ka esmu sakurījusies. Es nezinu, kas to ietekmē un kam ir jānotiek, jo sajūta ir mazliet jocīga. Bet šaubos, ka marihuānu var aizstāt ar ko citu. Vai ir vēl kaut kas tāds, kas man liktu justies tā kā ar zāli? Ar citām narkotikām vai ar alkoholu es tā nejūtos.
Arī kokaīns
Vēl esmu lietojusi kokaīnu, bet no tā eiforiju es neizjutu. Godīgi sakot, no kokaīna man nav bijis īpaši nekāda efekta, jo tā narkotika drīzāk iztaisno, palīdz savākties, piemēram, ja ir daudz lietots alkohols vai arī nav enerģijas, tad kokaīns uzmundrina. Vienreiz, lietojot kokaīnu, mani pārņēma ļoti interesanta sajūta – es kļuvu ārkārtīgi pārliecināta par sevi, man pēkšņi bija tāds pašapziņas pacēlums, kā no zila gaisa! Bet citas reizes tas drīzāk ir kā simbolisks process, kompānijas pēc. Varbūt nostrādā placebo efekts, bet tā īsti nekas nenotiek, tikai asiņo deguns. Toties marihuānai ir tāds harmonisks, mierinošs efekts, sajūtas ir ārpus šīs pasaules, it kā tu peldi citā dimensijā, bet ar kokaīnu tā nav.
Es būtu ļoti priecīga par marihuānas legalizāciju, jo tad vairs nebūtu jāslēpjas un nelegāli jārunā ar cilvēkiem, cilvēki arī mazāk kristu alkohola atkarībā. Manuprāt, alkohols ir ļoti kaitīgs, bet marihuāna, salīdzinot ar cigaretēm, alkoholu, nav. Es būtu par legalizāciju, jo esmu šo narkotiku fans, lai gan nedomāju, ka tās skaitās narkotikas.
Manuprāt, es izskatos skaistāka, kad esmu sakurījusies. Acis tik skaistas, seja – it kā es būtu bijusi kādā sanatorijā divus mēnešus. Godīgi sakot, man citreiz ir bail, vai cilvēki pamana, ka esmu lietojusi, jo es izskatos miegaina, acis mazliet aizmiglojušās. Zinu, ka citiem paliek sarkanas acis, bet man tā ir reti.
Pati uztīt kāsi es nemāku, lai gan šis veids man patīk vislabāk. Ja nav neviena, kurš to varētu, es iepīpēju ar pīpīti. Efekts saglabājas kādas trīs četras stundas, reizēm pat piecas sešas stundas jūtos tādā kaifā.
Esmu lasījusi internetā par marihuānas ietekmi uz veselību, esmu skatījusies arī dokumentālās filmas, jo mani interesē, vai tas var ietekmēt ilgtermiņā. Personīgā pieredze ir bijusi diezgan dažāda – mani uztrauc, vai zāles pīpēšana ietekmē atmiņu, jo brīžiem man ir aizdomas, ka atmiņa ir mazliet pasliktinājusies. Bet kopumā nav nekas ļoti negatīvs, ko es būtu izlasījusi.
Viena no metodēm, kas palīdz cīnīties ar atkarībām, ir 12 soļu Minesotas programma. Programma dod iespēju un iemāca cilvēkam izdarīt brīvprātīgu, apzinātu izvēli par labu atturībai. Programmas efektivitāte atkarīga no pacienta motivācijas, atklātības, spējas uzticēties un turpmākās rehabilitācijas organizācijas.
Kas ir narkomānija?
Svarīgākā visu atkarības vielu būtība ir to spēja izraisīt slimīgu tieksmi atkārtot atkarības vielu lietošanu, kas atņem cilvēkam neatkarību, brīvību, padara to atkarīgu, nomāc tā iepriekšējās intereses, devalvē citas dzīves vērtības, izmaina personību, atņem darba spējas. Tāpēc arī pamatoti šo slimīgo atkarību dēvē par narkomāniju.
Narkotiku atkarība ir sarežģīta slimība, kas sākas ar narkotiku lietošanu. Pat viena reize, kas tajā brīdī liekas pavisam nekaitīga, izraisa atkarību. Ilgākā laika periodā cilvēks vairs nav spējīgs atteikties no narkotikām. Organisms pieprasa arvien lielākas devas un biežāku lietošanu, lai sasniegtu vēlamo efektu. Zūd kontrole. Tas ir ilgstošas narkotiku lietošanas rezultāts, jo tiek ietekmēta smadzeņu darbība un nervu sistēma. Tu vairs neesi atbildīgs nedz par savu rīcību, nedz garastāvokli. Atkarība ir raksturojama kā neremdināmas alkas pēc kārtējās devas un vēlme izdarīt visu, lai saņemtu to.
Atkarības vielas galvenokārt iespaido cilvēka garastāvokli, intelektuālo darbību, fiziskās spējas, uztveri un apziņu. Tās it kā paver iespēju mākslīgi izmainīt cilvēka psihisko un fizisko stāvokli.
Sākumā lielai daļai arī izdodas sasniegt vēlamo efektu, bet tas savukārt rada vēlēšanos to atkārtot. Atkarības vielu izplatītāji pauž uzskatus, ka ir iespējams regulēt atkarības vielu lietošanu un jebkurā laikā atteikties no tās, kam lietotāji labprāt grib noticēt.
Pēc garākas vai īsākas labsajūtas, stimulācijas vai baudas laika sāk zust iepriekšējais atkarības vielas iedarbības efekts, un, lai to no jauna sasniegtu, jāsāk vielas devu palielināt.
Tajā pašā laikā sākas slimīga tieksme par katru cenu izjust iepriekšējo vielas iedarbību.
Ar laiku atkarības vielu lietotājs sāk labi justies tikai intoksikācijā (vielu iedarbības stāvoklī), bet ierastās vielas trūkuma gadījumā pašsajūta sāk pasliktināties. Daļa atkarības vielu rada smagus abstinences (“paģiru”) stāvokļus, kas pāriet, tikai ieņemot ierasto vielu. Tas viss veicina regulāru lietošanu.
Avots: Akrona12.lv
Inga Birkmane, psihoterapijas speciāliste
Marihuāna, kā jau jebkura cita apreibinoša viela, var radīt atkarību. Ja to lieto rekreācijas vajadzībām – izklaides nolūkos, apreibināšanās vajadzībai –, tad tā, protams, var izraisīt neatgriezeniskas sekas – atkarību, dažādas mentālās veselības problēmas, kam ir daudz piemēru. Tomēr marihuāna pati par sevi nav paredzēta tikai rekreācijas vajadzībām, ir arī marihuānas šķirnes, kurās ir ļoti augsta kanabidiola jeb CBD koncentrācija, ko dēvē arī par medicīnisko marihuānu, un to lieto medicīniskām, citreiz pat psihoterapeitiskām vajadzībām. Otrs ir atkarību raisošais THC jeb tetrahidrokanabinols, kam ir negatīva ietekme. Nevar teikt, ka marihuāna ir tikai kaitīga. Marihuāna bieži tiek izmantota medicīniskiem nolūkiem, piemēram, vēža slimnieki to lieto sāpju mazināšanai vai arī cilvēki ar veģetatīvo distoniju lieto tikai CBD sadaļu. To var lietot, bet tikai tad, ja tas ir kontrolēti, speciālista uzraudzībā.
Ja cilvēki lieto marihuānu nekontrolēti, nepārliecinoties par to, kas tā ir par šķirni, kas tur ir iekšā, CBD vai THC, cik daudz no katra, mēģinot dabūt alternatīvās realitātes stāvokļus un apreibināties, tas ne tikai veido atkarību, bet var pat sagraut imūnsistēmu, radīt dažādas mentālās veselības problēmas. Manā praksē ir piemēri, kad atnāk jaunieši, kuriem pat pēc vienas vai divām marihuānas uzpīpēšanas reizēm ir iestājušās nopietnas šoka reakcijas, psihe ir sašūpota tik ļoti, tieši ar baiļu reakcijām, kad cilvēkam sākas panikas lēkmes un viņš no tām diezgan ilgi netiek ārā. Šajos gadījumos ir bijis ļoti augsts tieši THC koncentrāts, marihuāna nopirkta kaut kur aiz stūra, tāpat pamēģinot, nezinot neko par pašu produktu. Par negatīvām sekām sūdzas diezgan bieži. Kad atkarība ir izveidojusies, cilvēks ir jāārstē kā jebkurš atkarības slimnieks. Tam ir dažādas metodes – psihoterapija, rehabilitācija, darba terapija pēc vienotas shēmas.
