Kross un citi fizisko spēku vairojoši treniņi, angļu valodas zināšanu papildināšana, komandas «busiņa» labiekārtošana – tā jaunajai sezonai gatavojas Latvijas labākais motobraucējs šosejā pa apli Agris Neija no Ozolniekiem.
Kross un citi fizisko spēku vairojoši treniņi, angļu valodas zināšanu papildināšana, komandas «busiņa» labiekārtošana – tā jaunajai sezonai gatavojas Latvijas labākais motobraucējs šosejā pa apli Agris Neija no Ozolniekiem. «Ziņas» jau rakstīja, ka pērnā gada decembrī viņš piedalījās pirmssezonas testos Francijas un Spānijas trasēs. Par to, kas un kā paveikts, iztaujāju pašu Agri un viņa tēvu, reizē arī komandas mehāniķi Vladimiru Neiju.
Cik liela nozīme vispār ir šādiem pirmssezonas testiem?
Agris: To ir grūti pārvērtēt, vēl jo vairāk tāpēc, ka braucu ar jaunu motociklu. Mūsu komanda «Panavto Yamaha» bija noīrējusi trasi, un bez jebkādām rūpēm varējām pilnvērtīgi trenēties, iepazīties gan ar motocikla stiprajām pusēm, gan stiķiem un niķiem, izmēģināt dažādus tehniskos variantus.
Vladimirs: Manuprāt, viens no būtiskākajiem ieguvumiem bija tas, ka mums pirmo reizi savā praksē bija iespēja izmantot telemetriju. Proti, visas brauciena nianses tiek fiksētas datorā, un pēc tam var analizēt – kuru virāžu bija iespējams veikt pa racionālāku trajektoriju, kur ātrums bijis par lielu, kur varbūt par mazu, ko un kā varētu uzlabot. Tāpat tiek fiksēts, kā strādājis pats braucamais – dzinējs, bremzes, amortizatori. Varu droši apgalvot – gatavošanās bija pasaules čempionāta līmenī.
Un kāda līmeņa startiem gatavojaties jūs?
Agris: Ja viss izdosies, kā iecerēts, piedalīšos Eiropas čempionātā «Supersport» klasē. Šajā klasē brauc ar 600 kubikcentimetru motociklu, kura jauda ir 120 zirgspēku. Būtiski, ka šajā klasē atšķirības no standarta motocikliem ir ļoti nelielas, līdz ar to nav nepieciešama liela un dārga uzlabošana. Šī klase ir ļoti populāra, un konkurence par vietu uz starta ir diezgan sīva – uz to katrās sacensībās pretendē vismaz pussimts braucēju.
Vladimirs: Ļoti daudz kas būs atšķirīgs no sponsoru atbalsta. Esam gandarīti, ka gatavību turpināt sadarbību ar Agri ir apstiprinājusi «Akmenes cementa» Latvijas pārstāvniecība, ar iepriekšējā sezonā sasniegto ir apmierināts uzņēmuma «G.L.A.» īpašnieks un prezidents Leons Dreismanis, ceram uz viņa palīdzību arī šogad. Katrā ziņā esam gatavi uzklausīt jebkuru sadarbības piedāvājumu, domāju, ka pratīsim atrast abām pusēm izdevīgu risinājumu.
Treniņi notika Eiropas dienvidos – Francijā un Spānijā. Vai iznāca papriecāties arī par turienes dabas skaistumu?
Agris: Redzējām gan palmas pilsētas vidū, gan apelsīnkoku birzis…
Vladimirs: Taču dienas režīms bija ļoti spraigs. Jau deviņos no rīta sākās braucieni, no vieniem līdz diviem – pusdienas pārtraukums, tad atkal – uz «moča» un uz priekšu, tā līdz pat vakaram. Par tiesībām izmantot trasi jāmaksā barga nauda, un, ja šajā laikā «gurķosies», izlidosi no komandas kā korķis…
Tātad Vidusjūrā izpeldēties tā arī neiznāca…
Agris: Neizdevās, bet tas gan drīzāk laika apstākļu dēļ. Mūsu priekšstatam atbilstoši dienvidi bija tikai Kartagēnas trasē, netālu no Kartāgas Spānijā, kur gaisa temperatūra sasniedza 18 līdz 20 grādu un varēja kaut šortos staigāt. Savukārt «Pau Arnos» trasē Francijas dienvidos blakus esošie Pireneju kalni mūs dāsni apveltīja ar lietu un miglu. Ledeno Spānijā no rītiem vispār bija salna, dienas vidū gaiss iesila tikai līdz astoņiem desmit grādiem.
Vladimirs: Salstīgie spāņi jau šādā temperatūrā tīstījās kažokos. Mums tik traki nelikās, bet uz peldēšanu nevilka tik un tā. Nekas, gan jau nākamreiz…
