Edmunds Simsons, Armands Tomass un Uldis Grīnfelds ir studējuši vai dara to vēl joprojām Latvijas Lauksaimniecības universitātes Mežu fakultātē.
Edmunds Simsons, Armands Tomass un Uldis Grīnfelds ir studējuši vai dara to vēl joprojām Latvijas Lauksaimniecības universitātes Mežu fakultātē. Savukārt Māris Puķe ir Rīgas Tehniskās universitātes students, taču viņa dzimtā puse ir Jelgava. Šie jaunieši bijuši zinātkāri un kādu laiku aizvadījuši Skandināvijas valstīs, praktizējoties celulozes rūpnīcās. Ar praksē gūto pieredzi un atziņām viņi iepazīstināja arī zemkopības ministru Ati Slakteri, kas izrādījis lielu interesi par rūpnīcu darbību, jo līdzīgu paredzēts uzcelt un 2005. gadā «iedarbināt» arī Latvijā.
Viesojoties ārvalstīs, jauniešiem ir izveidojies savs viedoklis par celulozes rūpnīcas (ne-)kaitīgumu dabai un tās nepieciešamību valstī.
Prakse nebija joka lieta
A.Tomass pirmās divas prakses nedēļas piedalījās tehnoloģiskajā procesā, stāvēdams pie šķirošanas līnijas, bet četras atlikušās nedēļas sekoja līdzi citiem procesiem, kas notiek rūpnīcā. M.Puķe praksē aizvadīja trīs mēnešus. Šajā laikā viņš paguva iepazīties ar rūpnīcas darbību un noskaidrot sakarības starp tās darbības metodēm. U.Grīnfelds sešu nedēļu garumā laboratorijā veica gatavās produkcijas kvalitātes mērījumus un paralēli apguva tehnoloģisko procesu, kas bija lielisks piemērs jaunieša maģistra darbam. E.Simsons praksē bija divus mēnešus. Viņš iepazina citas celulozes rūpnīcas teritorijā izvietotās rūpnīcas, kurās ražo papīru, kā arī guva priekšstatu par ķimikāliju reciklēšanu. Pēdējā prakses nedēļā viņam uzticēja veikt izpēti par šķeldu frakcijas optimaizera (īpašību uzlabojuma) efektivitāti.
Puiši praksi celulozes rūpnīcā lielā mērā izvēlējās tādēļ, ka tādas celtniecība ir ieplānota arī pie mums, kā arī lai gūtu zināšanas par tās darbību, iznešu daudzumu un ietekmi uz apkārtējo vidi. Iekrājuši vērā ņemamu zināšanu nastu, studenti izteica secinājumus un pat priekšlikumus.
Ķīmiskā koksnes pārstrāde dotu vairāk
M.Puķe pabija 1962. gadā celtā celulozes rūpnīcā, kuras tuvumā dzīvot sākotnēji patiesi bijis neiespējami, taču tagad, kad uzņēmums ir atjaunots – uzcelti jauni vārīšanas boileri un citas iekārtas –, tā klātbūtne bezvējā nemaz nav jūtama. Jau 100 metru attālumā aug lauksaimniecības kultūras, un iedzīvotāji nesūdzoties.
Jaunieši ir vienisprātis, ka celulozes rūpnīca Latvijā ir jāceļ. Tādējādi tiktu veicināta nozares attīstība, palielināts eksports un apmierināts pieprasījums. «Mūsu valstī uzņēmumi koku var pārstrādāt līdz plāksnēm, bet nav ķīmiskās koksnes pārstrādes, kas dod vairāk. Nozāģēta koka vienība maksā vienu latu, bet celulozes – septiņus,» tā spriež M.Puķe.
Puiši uzsvēra, ka transporta līdzekļi ar izplūdes gāzēm dabai un cilvēkiem spēj nodarīt daudz lielāku kaitējumu nekā celulozes rūpnīca, taču nenoliedza, ka tā vidi tomēr nedaudz piesārņo. E.Simsons uzsvēra, ka liela nozīme ir uzņēmuma atrašanās vietai – ja tas celts meža ieskāvumā, tad noteikti kaitē mazāk, jo koki aiztur nelāgās gaisa plūsmas.
Jaunieši nedaudz bažījās par cieto atkritumu uzkrājumu, taču viņi ir pārliecināti, ka piesārņojums ir minimāls.
Ministrs jautā, vai celt ir ekonomiski izdevīgi
11. oktobrī jaunieši tikās ar zemkopības ministru Ati Slakteri, lai informētu viņu ar pieredzēto celulozes rūpnīcās Zviedrijā un Somijā. Ministrs jautāja, vai rūpnīcas celtniecība būtu ekonomiski izdevīga un ko nevajadzētu atļaut ārzemju investoriem. Puiši zinājuši teikt, ka ārzemnieki pieprasa lielas mežu platības, bet tam nevajadzētu piekāpties, kā arī nedrīkst pieļaut kokzāģētavas būvniecību blakus celulozes rūpnīcai, jo pretējā gadījumā tiks izkropļots cenu līdzsvars, iznīcināti mazie gateri, jo kokzāģētava pārdos lētāku preci par zemāku pašizmaksu, gūstot elektrību un siltumu no lielās rūpnīcas kaimiņos. «Zāģētava būtu kā visur sabūvētie lielveikali, kas, pazeminot cenu, nospiež mazās bodītes,» uzsver E.Simsons.
Zemkopības ministrs arī esot viesojies celulozes rūpnīcās ārvalstīs, taču viņa gūtais priekšstats esot tikai no prezentācijām, un tas nav pilnīgs, tādēļ A.Slakteris aicinājis savu viedokli izteikt praktikantiem. Puiši atbildējuši gandrīz uz visiem ministra jautājumiem. Viņa ziņkārība netika apmierināta jautājumā par izgāztuvēm.
Attur negatīvā pieredze ar Sloku
Latvijā celulozes rūpnīcas celtniecība paredzēta līdz 2005. gadam. «Ja tā laikus netiks «iedarbināta», tad, iespējams, ka tās vispār nebūs,» spriež U.Grīnfelds. Sākotnēji par uzņēmuma celtniecību bijuši 70 procenti iedzīvotāju, taču tagad jau esot 50 procentu par un tikpat pret.
Puiši domā, ka par tādas rūpnīcas celtniecību nav ko baidīties. Viņi pieļauj iespēju, ka iedzīvotāju pozitīvam uzskatam traucē informācijas trūkums un negatīvā pieredze ar Sloku. Tur rūpnīcā nav bijis reģenerācijas un visi atkritumi tika laisti upē. Savukārt šī celulozes rūpnīca būšot kaut kas jauns un moderns.
Pašlaik Latvijā liela problēma ir tā, ka laboratorijās ir vecas iekārtas, līdz ar to grūtāks un ilgāks darbs, lai tiktu pie rezultāta. «Pie mums laboratorijās praktikantus nemaz nelaiž pie iekārtām, jo tās ir tik vecas, ka var iziet no ierindas. Ir vajadzīga laboratorija, kur varētu notikt celulozes testēšana,» norāda visi četri puiši.
