Jau paskatoties vien uz J.Bogdanoviča panākumu sarakstu, ir skaidrs – tas nav sports prieka pēc, bet gan dzīvesveids.
Jau paskatoties vien uz J.Bogdanoviča panākumu sarakstu, ir skaidrs – tas nav sports prieka pēc, bet gan dzīvesveids. Jānis atzīst: «Tas ir tāpat kā cietumniekam, kas pēc daudziem gadiem tiek atbrīvots, bet vairs neprot dzīvot brīvībā. Jāatzīst, ka ar mani arī tā ir – es neprotu dzīvot bez braukšanas.»
Deviņdesmito gadu sākums sportiskajā jomā bija tukšāks, bet jau 1997. gadā viņš sameklēja žigulīti un devās uz autokrosa trasēm. Jānis atzīst, ka tas nebija nopietni – lai varētu braukt tā, kā gribas, nepieciešama laba tehnika. Jau nākamajā gadā ar brāļa Jura atbalstu tika nodibināta autokrosa komanda «Lauva Auto» un Jānis varēja sēsties pie pavisam jauna «Peugeot 106» stūres. Pirmajā sezonā gan neizdevās parādīt labāko sniegumu un kopvērtējumā vajadzēja samierināties ar trešo vietu. Vai nu komandas šefiem nepiepildījās cerības, vai vienkārši mainījās uzņēmuma stratēģija, bet komanda tika pārdota «Latvijas naftai». Braucot ar to pašu auto, Jānis Latvijas 1999. gada autokrosa un rallijkrosa čempionātu kopvērtējumā stāvēja uz goda pjedestāla otrā pakāpiena. Arī «Latvijas nafta» nenoturējās vairāk par vienu sezonu, un 2000. gada pavasarī Jānis sagrabināja naudu un «pieradināto» auto nopirka pats – to neviens nevar atņemt.
Šķiet, esi sasniedzis virsotni savā karjerā – divi 2000. gada čempiona tituli. Vai tas ir viss, ko vēlējies?
Nekad jau nevar sasniegt visu. 1600 cm3 klasē pērn bija vislielākā konkurence, un, šķiet, tāda tā būs arī šogad. Jāsaka, kā ir, – domāju, ka šīs medaļas ir vērtīgākās, kas Latvijā pasniegtas, jo «Divīzijā 1» konkurence pērn Latvijā bija ļoti vāja. Spēcīgākie aizbrauca uz Eiropu, un vietējā čempionātā piedalījās tikai tie, kas starptautiskajā līmenī nestartēja. Diemžēl jāatzīst, ka «biezo» klase, vismaz pagaidām, lemta iznīcībai. Arvien vairāk sportistu vēlas piedalīties vidējā klasē, jo apzinās, ka medaļu izcīnīšana bez konkurences nesagādā nekādu prieku. «Divīzija» ir ļoti dārgs prieks, un, ņemot vērā mūsu ekonomisko situāciju, kādam laikam jāpaiet, kamēr tā atdzims. Eiropā parasti startē auto ražotājfirmu komandas, kam dalība šajās sacensībās ir prestiža jautājums.
Saprotu, ka nedomā mainīt klasi, bet varbūt būs cits auto?
Nākamajā sezonā arī Latvijas čempionātā autokrosā vairāk nebūs tādas 1,6 l klases. Sākam piemēroties Skandināvijas valstīm, un, tāpat kā rallijkrosā, arī krosā tagad būs priekšpiedziņas 2 l klase. Ņemot vērā iepriekšminēto un faktu, ka esmu dabūjis labu ģenerālsponsoru, nolēmu iegādāties jaunu auto. Tas būs jau ierastās ražotājfirmas «Peugeot 206». Virsbūve jau ir pasūtīta, un drīz Andris Dambis savā Ogres servisā ķersies pie darba, lai sagatavotu man jaunu divu litru priekšpiedziņas auto. Plānoju, ka ziemas kausa izcīņā neiznāks piedalīties, tomēr vasaras pirmajos posmos gan krosā, gan rallijkrosā būšu jau redzams. Arī vecajam auto nav nekādas vainas, tāpēc jau uz to ir pieteikušies vairāki pircēji, taču pagaidām paturēšu to rezervei, ja netiks laikus sagatavota jaunā mašīna.
Cik noprotu, jaunā auto kvalitāte tuvināsies Skandināvijas valstu čempionātu standartiem. Varbūt mēģināsi startēt arī ārpus Latvijas?
Jāatzīst, ka īsti piemērots līdzvērtīgai konkurencei Zviedrijā un Somijā tas nebūs, jo tur tehniskie noteikumi paredz automašīnu klasi ar motoru tilpumu līdz 2,5 litriem. Tomēr mēģināšu parādīt savas spējas arī kādās sacensībās Skandināvijā. Ziemeļzemēs autobraucēji ir ļoti spēcīgi, nevienam taču nav jāskaidro, kas ir Hakinens un Makinens, tāpēc jābūt gatavam uz sīvu cīņu.
Mēdz teikt, ka uzvaru izcīnīt ir vieglāk nekā to noturēt. Vai esi gatavs atkal cīnīties par čempiona lauriem?
Tā jau runā, un es labi apzinos, ka būs ļoti grūti saglabāt čempionu titulus. Tāpēc jau tika pirkta jauna mašīna, jo arī vairāki «Divīzijas» klases braucēji gatavo jaunu tehniku un grasās startēt 2 l priekšpiedziņas un klasiskās piedziņas klasēs. Autobraukšanā nekad nevar zināt, kādus pārsteigumus sagādās konkurenti, un šis ir tāds sporta veids, kur manas braukšanas prasmes bez kārtīga auto neko nenozīmē. Protams, arī profesionālisms ir ļoti svarīgs.
Savulaik esi braucis ar «moci», startējis kartingā, krosā, rallijkrosā, bet kas pie sirds ir vistuvāk?
Krosā var braukt labi, un tas ir interesanti, tomēr rallijkrosā ir lielākas izredzes sevi parādīt, iznākumu arī nenosaka viena nejaušība. Krosā visus plānus var izjaukt slikti kontrollaiki, bet rallijkrosā ir vairāk iebraucienu, līdz ar to arī iespēja pat no pēdējās vietas pacīnīties par pirmo.
Sportisti parasti plāno arī savas biznesa lietas un iespējas darīt kaut ko ārpus sporta. Vai arī tev ir kādi sapņi?
Sapņot jau ir ļauts visiem, tikai grūti prognozēt, vai sapņi piepildīsies. Pašreiz nodarbojos ar privātbiznesu, un jāatzīst, ka izdzīvošanai pietiek. Ļoti gribētu Dobelē atvērt kartingu halli, kurā jaunie censoņi varētu apgūt braukšanas prasmi, bet pieaugušie – vienkārši pabraukāt. Latvijā diemžēl vēl nav izveidojusies kāda nopietna autobraucēju skola, kurā ar laiku varētu atklāties kāds jaunais talants – nākamais Hakinens vai Šūmahers. Dobele šādām nodarbēm būtu īsti piemērota, jo tur ir daudz labu autosportistu, kas savu pieredzi varētu nodot jaunajiem. Tomēr lieliem projektiem nepieciešams liels finansējums, tāpēc pagaidām tas ir tikai sapnis. Varbūt atradīsies kādas dzirdīgas ausis, kas vēlēsies iesaistīties.
Jānis Bogdanovičs
1980. gads – Latvijas čempions kartingā
1981. gads – Latvijas čempions kartingā
1998. gads – Baltijas čempions autokrosā
2000. gads – Latvijas čempions autokrosā
2000. gads – Latvijas čempions rallijkrosā
