Šajos Ziemassvētkos brīnums nenotika. Tēvs no Rīgas pārbrauca bez santīma kabatā: firma aizkavēja algas izmaksu.
Šajos Ziemassvētkos brīnums nenotika. Tēvs no Rīgas pārbrauca bez santīma kabatā: firma aizkavēja algas izmaksu. Kā apjukusi un samulsusi, krāsainās lukturīšu acis mirkšķināja eglīte, kas bija trūcīgi rotāta tieši posta piemeklētajā pagalmā. Ziemassvētki nešķiro, tie ierodas gan pilīs, gan būdiņās. Uzminiet, kur tos gaida visvairāk!
Gandrīz uz pašas Jelgavas un Bauskas rajona robežas meža ielokā netālu no šosejas mīt vāra cerība. Tai līdzi, klupdama, krizdama un sāpīgi sizdamās, pa dzīvi klunkurē Ivčenko ģimene.
Ak Dievs, cik tas bija sen – kad abiem vecākiem bija darbs. Pirms septiņiem, astoņiem, desmit gadiem? Ļuba strādāja par auklīti bērnudārzā, Jurijs – par šoferi toreizējā Zālītes sovhozā. Bija paēduši, apģērbušies, priecājās par dzīvi un diviem mazuļiem, kas kā divas saulītes ar siltumu un mīlestību piepildīja niecīgo istabiņu kopsaimniecības kopmītnēs, kur ģimene dzīvoja.
Uzmutuļojot Atmodai, duļķaini ūdeņi aizskaloja daudz skaidu. Ivčenko palika Latvijā: viņi apzinājās radušos iespēju un savu varēšanu dzīvi ievirzīt pavisam citās sliedēs. Pašvaldība viņiem, nepilsoņiem, iznomāja trīs hektārus zemes un kādus četrus hektārus meža. Uz 99 gadiem. Varēja sākt īstenot sapni – būvēt pašiem savu māju.
Sovhozs pajuka. Lai nopelnītu iztiku un līdzekļus būvdarbiem, kādā telpā līdzās kopmītnes istabiņai ierīkoja Zālītē pirmo bāru. Tas arvien bija ļaužu pilns. Taču krogus dzīve bija pārāk skaļa, netīra un neķītra kaimiņos divu bērnu miteklim, turklāt drīz tuvumā uzradās vēl citas līdzīgas «iestādes» un diennakts veikaliņi – Ivčenko krogus bizness cieta krahu. Tomēr nedaudz līdzekļu paguva iegūt, par tiem pirka cementu, pamatu un sienu blokus. Meža ielokā tika izrakti un ielikti pamati jaunbūvei. Sākumā bija iecerēts uzcelt šķūni, kūti un garāžu. Lai, lopus audzējot, no nelielās pārticības pamazām atlicinātu naudu tālākajai būvei, ēkas otrajam, dzīvojamajam, stāvam. Dzīvojot Zālītē, Jurijs ar veco «moskvičiņu» uz nākamo saimniecību, uz «Smiltājiem», vadāja cementa maisus, instrumentus, ķieģeļus. Tolaik izdevās dabūt aizdevumu, par ko vēl mazliet iegādājās būvmateriālus. Taču mežmalu sāka apciemot garnadži, kas iemanījās nočiept visu, kas bija bez uzraudzības,– cementu, gāzes balonu. Ivčenko pāris saprata, ka jāpārceļas uz dzīvi savā iznomātajā īpašumā vēl pirms jaunbūves uzcelšanas. Pirmo gadu nodzīvoja tādā kā uz ātru roku uzslietā šķūnītī, pēc tam par iekrātiem 1000 «repsīšiem» nopirka saliekamu koka mājeli, lai būtu, kur no lietus un sala patverties. Katru dienu, pagalmā izejot, ģimene ar skatienu noglāstīja iespaidīgos pamatus: reiz būs! Bet līdz tam knapinājās, lai nokārtotu parādu.
Trīs hektāri nav nekāds lielais rančo. Zemīte liesa un rāvaina. Kapitāli būvētajā pagrabā dārzeņi labi glabājās tikai līdz pirmajam pavasarim, kad līdz jostas vietai sakāpušie gruntsūdeņi paņēma visus krājumus. Grīšļainās zāles pietika ne vairāk kā vienai govij. Tāpēc sākumā bija nodomāts audzēt aitas. Toreiz, deviņdes-
mito gadu sākumā, daudzi zemnieki cerēja izsisties uz augšu ar aitkopību, truškopību, zosu, tītaru audzēšanu. Nekā. Nerentabli un – izrādījās arī nevajadzīgi.
Algotu darbu vairs nekur nevarēja dabūt. Ģimene pilnībā iztika ar to, ko paši izaudzēja. Labākajos gados turēja pa pieciem cūčiem. Govs deva pienu, vistas – olas. Šo produktu pārpalikumu pārdodot, iznāca, ar ko norēķināties par traktoru, kas sastrādāja kādu pushektāru kartupeļiem un dārzeņiem. Nelielā plēves siltumnīciņā auga gurķi un tomāti, grīslim atkarotajā zemē ar katru gadu klāt nāca pa kādai jaunai zemeņu dobei.
Bērni auga, auga arī vajadzības pēc apģērba, skolas naudas. Vairs nebija iespējams kaut ko ietaupīt, iekrāt. Būtiski bija – izdzīvot, izvilkt, nodrošināt elementāru iztikšanu.
Pienāca brīdis, kad vecais «moskvičiņš» nolietotu dzelžu veidā tika pārvērsts par pāris desmitiem latu, ko izdeva «humpalu» apģērbam bērniem. Daži lopiņi par kūtiņu pārspīlēti dēvētajā šķūnītī, kartupeļi un dārzeņi deva iztiku, taču skaidra nauda – lati un santīmi – «Smiltājos» kļuva arvien lielāks retums. Pie tiem varēja tikt, vienīgi ražas novākšanas laikā īsu brīdi pastrādājot pie kāda turīgāka apkārtnes saimnieka vai pārdodot kādu grozu zemeņu. Ak, jā, vēl niecīgā ģimenes budžeta ieņēmumu daļu veidoja meža ogas un sēnes. Pilsētnieki labprāt pērk gailenītes, mellenes. Tāpēc vasarās visa ģimene, bet īpaši Ļuba ar bērniem, augām dienām pavadīja ar groziņiem. Sevišķi sēņu bagātā gadā (to Ļuba kārtīgi pierakstījusi) mežs bija ienesis apmēram 50 latu.
Arī ziemās mežs faktiski kļuva par nelielās saimniecības turpinājumu. Tēvs ar dēlu zāģēja kroplākos bērzus un ar ķerru stūma mājās malku.
Gadi virknējās cits aiz cita, sapņu mājas pamati apglumēja, pārklājās ar sūnām: arvien tālāk pagātnē grima diena, kad tika iegādāts pēdējais ķieģelis, tā arī neiegūlis jaunceltnē.
Jurijs nemitīgi meklēja darbu. Ne Iecavā, ne citur rajonā un apkārtnē tā nebija un nav. Beidzot vasaras beigās uzsmaidīja laime: ģimenes galva tika pieņemts darbā kādā Rīgas būvniecības firmā. Ar izmēģinājuma laiku un, galvenais, ar «cietu» algu: pieci lati dienā. Tiesa, algas dienas netiek vis ievērotas pietiekami precīzi, nereti pat uz visai nenoteiktu laiku jāaizņemas nauda kaut vai ceļam uz darbu.
Bērni – Sergejs un Oksana – aug, viņiem līdzi aug vajadzības. Meita šogad beigs devīto klasi, dēls pirmo gadu mācās par pavāru Rīgā. Vecāki katrā ziņā cenšas, lai bērni skolotos: tikai tad, ja viņiem būs amats, viņi varēs atrast darbu, pelnīt. Un varbūt tad – jau viņi – varēs būvēt ģimenes māju, kam vecāki spējuši vien pamatus ielikt.
Dēla skološana mēnesī prasa
30 latu. Kopā ar tēvu viņi īrē istabiņu Rīgā, Pļavniekos. Vēl 30 latu mēnesī. Reizi nedēļā abi atbrauc uz savu meža ieloku, zāģē, ved un skalda malku, apdara visus sakrājušos vīru darbus. Turpu šurpu uz Rīgu un atpakaļceļā atstāj vēl gandrīz divdesmit latu. No mājām māte līdzi iedod kartupeļus, gaļas gabalu. Vīrieši Rīgā ar to iztiek, ēdienu gatavo paši, tēriņam atļaujas tikai pilsētas transportu, jo attālumi par lielu. Kas no algas paliek pāri, tas tagad būs jāizdod iekrātajam zemes nodokļa parādam, meitai derētu labāku drēbju kārta. Viņa ļoti gribot kļūt dizainere, esot uz to dotības, tik vien jāgādā kā skolas nauda. Tagad, kad tēvam ir darbs, pamazām jāliek santīms pie santīma, lai nākamgad varētu arī par meitenes mācībām samaksāt.
Lai gan mazajā divistabu būdiņā ir elektrība, vecs televizors, ar to ir pārāk maz, lai runātu par ērtībām «Smiltājos». Tāpēc Jurijs pagājušovasar no visādiem būvatlikumu krikumiem uzslēja tādu kā pirtiņu. Viņa dažādo amatu prasmi apliecina virs jumta jau mundri paslējies pirtskrāsns skurstenis, taču rocības trūkumu – tas, ka skurstenis vēl ne reizi nav kūpējis: iekšpuse prasa apdari, apdare – naudu. Pavasarī Ļuba varbūt atkal ies pie netālā saimnieka, kas par desmit stundu kartupeļu pārlasīšanu dod trīs latus. Vasarā gan jau atkal būs sēnes, ogas: tad ar bērniem pielasīs arī tik, lai nākamziem varētu arī pirtiņu iekurt. Bet pagaidām daudz svarīgāk katru latu atlikt bērnu skolai. Kas zina, cik ilgi Jurijam būs darbs.
Dēls, atbraucis nedēļas nogalēs, mierina: viņš drīz būs pavārs, pats vienmēr būs paēdis, siltumā, tāpēc visu peļņu varēšot ieguldīt «Smiltājos». Jo citur jau ģimenei māju nav un nevar būt. Te, šajā meža ielokā, ir puiša pirmās un vienīgās mājas, viņš turpinās vecāku iecerēto būvi. Tāpēc arī viņš nedomā kļūt par koku uz kuģiem (viņa amatu skolas diploms tādu kvalifikāciju arī paredz), bet
gan – ar laiku atvērt savu nelielu ēstuvīti. Lai būtu vienmēr māju tuvumā, lai brīvos brīžos varētu pats tās būvēt.
Kad «Ziņas» iebrauca pagalmā, Ļuba skaldīja malku. Labdienu atņēmusi, viņa vērīgi noskatīja mūs ar fotogrāfu (sak, kam kāda note no šosejas nogriezties), bet, par laupītājiem neatzinusi, nolika smago cirvi un tikpat atturīgi, cik nepiespiesti atbildēja uz dažādajiem, pat, iespējams, ne visai patīkamajiem jautājumiem. Pagasta padome? Nē, no tās nekāda atbalsta nav bijis. Un Ļuba to nepārmet: «Neesam jau arī nekad palīdzību prasījuši un meklējuši.» Kāpēc? «Vai nu mums vienīgajiem ir grūtības. Tāda tagad dzīve. Un ko tad pagasts spēj? Jāpaļaujas tikai uz sevi.»
Ģimene neesot pretendējusi ne uz kādiem pabalstiem, atvieglojumiem. Reizēm drīzāk jutušies parādnieki, kā, piemēram, tagad, kad iekrājies 60 latu zemes nodokļa parāds. Ar parādu esot smagi dzīvot. Labi, ka Jurijam darbs, līdz pavasarim varēšot nomaksāt. Vīriešiem Rīgā iztikšana dārgāka, viņai ar meitu daudz nevajag. No valsts visus gadus saņēmusi deviņus latus – bērnu pabalstu. Bet, kopš Sergejs beidzis pamatskolu, saņemot vien piecus latus un 10 santīmu.
Vai nav bail divatā ar meitu vien dzīvot lielceļa malā, mežam visriņķī?
«Bet vai tad pilsētās tagad nav jāizjūt vēl lielākas bailes? No bandītiem, slepkavniekiem? Ja arī pa šoseju tādi te brauc garām, viņi nevar iekārot to, kas mums te ir – ne naudas, ne mantas. Un vilku šais mežos nav…»
Vilku nav, toties ir lapsas, kas nupat rudenī aizstiepa sešas pusvistas, tāpēc nu jāpietiek ar mazāku skaitu olu. Un vēl – vanagi un lijas, kas vasarā debesīs uzrāva 15 cāļu.
Cilvēki? Tie kaimiņos esot labi. Arī bez darba, lai gan vīri kā ozoli. Bezdarbs notrulina, tas tiesa, taču bēdubrāļos nav ļaunuma. Ja varētu atrast darbu, neko daudz vairāk nebūtu, ko vēlēties. Lai gan arī tagad «Smiltājos» nemaz tik slikti neklājoties. Reizēm Zālītes pastā pat varot atļauties nopirkt kādu avīzi: tur rakstītas daudz trakākas lietas, daudz lielāks posts, nekā piedzīvots Ivčenko meža ielokā.
Kad atvadāmies, saimniece, negaidītās sarunas, ikdienas grūtuma apziņas un pēkšņo atmiņu iztrūcināta, pārlaiž skatienu pār šķībo šķūnīti un pirtiņu, un greizo mājeli, pār siltumnīcas plēves driskām. Tad acis apstājas pie apsūnojušajiem pamatiem – kā mierinot un glāstot. Un mēs aizbraucam, smeldzīgi zinot: tur mājo cerība. Kā maza oglīte, varbūt, bet dzīva.
