Latvijā daudzi būtiski procesi norit samērā klusi, troksni pēc vajadzības saceļot tikai pirms vēlēšanām vai kādā citā politiski izdevīgā mirklī.
Latvijā daudzi būtiski procesi norit samērā klusi, troksni pēc vajadzības saceļot tikai pirms vēlēšanām vai kādā citā politiski izdevīgā mirklī. Tomēr, vai šādi klusie procesi vienmēr nozīmē valsts institūciju darba lietišķumu un atklātību, par to bieži rodas šaubas. Kārtējo reizi informācijas pavēnī nonākusi administratīvi teritoriālā reforma (ATR), par kuru, šķiet, pēdējā laikā interesi izrāda tikai pašvaldības un reformā iesaistīto ministriju ierēdņi. Beigusies izdaudzinātā ATR publiskā apspriešana, taču vienīgais secinājums, kas no tās izriet, ir tāds, ka lielākajai Latvijas iedzīvotāju daļai ATR norise ir vairāk vai mazāk vienaldzīga.
Kā jau tas Latvijā ierasts, tikai dažiem procentiem mūsu valsts iedzīvotāju parasti rodas vēlēšanās piedalīties publiskajās apspriešanās un mazais viedokļu skaits diemžēl nepārstāv sabiedrības vairākuma viedokli. Tā rezultāts ir publisko apspriežu rīkotāju nerēķināšanās ar pāris ieinteresēto viedokli, kas beigu beigās nekādu lomu nespēlē. Un pēc pāris ne visai veiksmīgām dalības reizēm šādās apspriešanās pat rūdītākajam aktīvistam pāriet vēlēšanās turpināt šāda veida piedalīšanos. Galu galā sabiedrība zaudē šo publiskās demokrātijas instrumentu un valstij vai pašvaldībai būtiski lēmumi tiek pieņemti formālisma ēnā.
Pašvaldību lietu pārvalde (PLP), izskatot apmēram 100 saņemtās vēstules, norāda uz «īlenu», kas it kā lienot no vēstuļu kaudzes, – esot pārāk maz priekšlikumu un konstruktīvu ideju. Pārsvarā tikai dzirdamas atrunas, ka nekas neesot labs. Interesanti, ko gan citu vēlējās dzirdēt PLP pārstāvji? Vai glaimus? Bet glaimus kam? Vai slavināšanas vērts būtu, piemēram, šāgada jūlija PLP informatīvā biļetena numurs, kurā cita starpā pie iedzīvotāju ieguvumiem ATR rezultātā tiek minēta demokrātiskāka pašvaldība.
Kaut kā nevar saprast – vai tad pašlaik pašvaldības ir nedemokrātiskas? Un, ja arī tā ir, kādu iemeslu dēļ tās pēkšņi kļūs demokrātiskākas? Vai gaidāma mesijas atnākšana, un mūsu valsts pašvaldības izvirzīsies demokrātijas avangardā? Šādi, ļoti nepamatoti PLP apgalvojumi liek šaubīties ne tikai par pārvaldes darbinieku kompetenci, bet vienkāršu spēju loģiski domāt.
Ne mazāk apšaubāms apgalvojums ir arī tas, ka iedzīvotāji pēc ATR iegūs jaunas darbavietas un daudzveidīgākas ekonomiskās aktivitātes iespējas. Domājot par darbavietām un samazinot pagastu skaitu, ir skaidrs, ka reālāka ir cita iespēja – darbavietu skaits varētu samazināties, jo darbs pagastmājā un ar to saistītajās iestādēs nodrošina iztiku ļoti daudzu pagastu iedzīvotājiem. Daļa no tiem nu būs spiesta doties cita darba meklējumos.
Iepriekš sacīto nevajadzētu uztvert kā ATR idejas noliegšanu – tā tas nebūt nav. Par ATR nepieciešamību šaubas izgaist ar tādu raksturojošu piemēru, ka 1999. gadā mūsu valstī bija 24 pašvaldības, kuru izdevumi izpildvaras un likumdošanas varas institūcijām bija lielāki par pašas pašvaldības nodokļu ieņēmumiem. Tā, protams, ir klaja ņirgāšanās par nodokļu maksātājiem. Tāpēc par ATR nepieciešamību vispār šaubām nevajadzētu rasties. Turpinot iztirzāt PLP izvirzītos it kā iedzīvotāju ieguvumus, nevar neminēt arī solīto pieejamību visiem likumos noteiktajiem pašvaldības pakalpojumiem augstākā kvalitātē. Te nu būtu jāaicina cienījamie PLP pārstāvji kaut nelielā izbraukumā pa mazajiem pagastiem. Vairumā gadījumu, domājams, secinājums būs viens – jo mazāks pagasts, jo tautas kalpi ir tuvāk tautai. Protams, tā nevajadzētu būt, bet Latvijas situācijā, kur demokrātija daudzviet ir tikai iedīglī, tā ir realitāte, ar kuru nerēķināties būtu muļķīgi. Par piemēru var kalpot kaut vai mēģinājums tikties ar pašvaldības vadītāju. Šķiet, nesalīdzināmi vieglāk būtu tikties, teiksim, ar Annenieku pagasta priekšsēdētāju nekā ar Rīgas mēru.
Jādomā, ka PLP speciāli pie šādām visai apšaubāmām atziņām nonākuši tieši kvalitatīvas publiskas diskusijas trūkuma dēļ. Un kaut kā negribētos apgalvot, ka šādā situācijā vainojams tikai sabiedrības kūtrums. Nekas ne no kā nerodas, un, ja kāda valsts institūcija patiešām vēlas uzzināt sabiedrības viedokli, tam jāpieliek pūles. Pretējā gadījumā jāsecina, ka valsts institūcijām nerūp sabiedrības viedoklis.
