Pieminot Černobiļas katastrofas 21. gadadienu, vakar Sabiedrības integrācijas centrā Jelgavas ukraiņu biedrība «Džerelo» rīkoja atmiņu pēcpusdienu.
Pieminot Černobiļas katastrofas 21. gadadienu, vakar Sabiedrības integrācijas centrā Jelgavas ukraiņu biedrība “Džerelo” rīkoja atmiņu pēcpusdienu. Uz to bija ieradušies pieci katastrofas seku likvidācijas darbos strādājušie jelgavnieki, kā arī Ukrainas vēstniecības padomnieks Aleksandrs Jurovs.
“Kad kļuva skaidrs, kāpēc pēkšņi esam iesaukti karadienestā un ka vajadzēs strādāt veselībai bīstamos apstākļos, pirmā doma bija: “Kāpēc tas noticis tieši ar mani?” Vēlāk sev teicu: “Ja ne es, tad kurš?” Galu galā ir arī lepnums par to, ka mums toreiz izdevās ierobežot lielāko civilo katastrofu cilvēces vēsturē. Tomēr, domāju, to darbu varēja veikt ar mazākiem cilvēku resursiem. Šīs katastrofas problēmas arī Latvijā liks sevi manīt vēl piektajā paaudzē,” atceroties savu misiju Černobiļā, teica toreizējais inženiertehniskā bataljona komandieris Kārlis Liepiņš.
Klātesošie ar klusuma brīdi pieminēja šogad aizsaulē aizgājušo čigānu biedrības aktīvistu Valti Martinkeviču, kas bija viens no vecākajiem černobiliešiem Jelgavā. Runājot par to, kā sabiedrība rūpējas par katastrofas likvidatoriem, atklājās, ka īpaša atbalsta nav. Piemēram, Imants Kaktavičs, kas savulaik strādājis uz reaktora jumta, pirms pāris gadiem no Domes saņēmis neiejūtīgu, formālu noraidījumu uzņemšanai sociālā dzīvokļa rindā. Patlaban viņš ar sievu mīt īrētā dzīvoklī, ko var atļauties tikai tāpēc, ka strādā. Ar tiesas lēmumu bez dzīvokļa palicis arī černobilietis Leons Dūdiņš.
Ukrainas diplomāts A.Jurovs un Sabiedrības integrācijas centra vadītāja Rita Vectirāne pasniedza mūsu černobiliešiem piemiņas veltes un kopā ar ukraiņu biedrības “Džerelo” dalībniecēm izteica pateicību visiem, kas darbojušies katastrofas seku likvidācijā.
