Šķiet, valdošajām aprindām ir ārkārtīgi svarīgi radīt sabiedrībā demagoģisku mītu sēriju, lai attaisnotu savu neizdarību un pat stulbumu.
Šķiet, valdošajām aprindām ir ārkārtīgi svarīgi radīt sabiedrībā demagoģisku mītu sēriju, lai attaisnotu savu neizdarību un pat stulbumu. Agrāk varēja izlīdzēties, aizbildinoties ar rūdītiem čekas aģentiem, Maskavas roku, globālo sasilšanu vai spekulantu Sorosu. Tagad, kad šīs improvizētās pasaciņas vairs dzirdīgas ausis nesasniedz, laiks ķerties pie jaunu mītu gvelšanas.
Gan aizejošais premjers Aigars Kalvītis, gan daļa viņa līdzskrējēju un apelsīnu krāsas polittroņa liekulīgo balstītāju izperinājuši “bezgala pamatotu” secinājumu, ka pie nebūšanām valstī nav vis vainojama ne izpildvaras (bez)darbība pēdējo gadu laikā, ne privātas intereses, bet gan plašsaziņas līdzekļi. Izrādās, žurnālisti, fantasti tādi, izgudrojuši gan teiksmas par nenormālo un neapturamo dzīves dārdzības palielinājumu, gan politisko darboņu klusos saietus netālu no nebrīvē iespundētās faunas, gan arī sabiedrības neuzticēšanos varai. Smadzeņu skalošanas terapiju reiz pārdzīvojušais potenciālais valsts trešā augstākā posteņa kandidāts Edgars Zalāns publiski nekautrējas ielaszēna manierē un leksikā publiski izteikties, ka “točno” ir gatavs darīt visu, “lai ne es, ne cilvēki, kurus es uzskatu par cilvēkiem”, nepiedalītos publiskajās debatēs sabiedriskajā televīzijā.
Ja paturam prātā, ka liela daļa ministra partijas biedru un koalīcijas partneru šajā raidījumā vismaz reizi pabijuši, gluži pamatots ir jautājums – ar kādiem “necilvēkiem” šis kungs gatavojas strādāt? Vai arī Zalāna valdības gadījumā taps absolūtā absurda rezolūcija, kādas iestādes un diskusijas apmeklēt un no kādas krāsas tasītēm kafiju dzert?
Zalāna izteikumi apbrīnojami “harmonē” ar pagājušās nedēļas nogalē notikušo “mācītāju” – militāristu – biznesmeņu partijas kongresu, kurā viens no visvairāk partijas nomainījušajiem politiķiem bijušais “padarmijas” pulkvedis Dainis Turlais, gluži kā paužot pieķeršanos vecajiem laikiem, nekautrējoties salīdzina konkrētu preses izdevumu ar boļševiku kabatas avīzi, piedēvē tam teju vai potenciālā puča organizatora ambīcijas un virtuāli cenšas saskatīt pelēko revolūcijas vadoni.
Šķiet, esam nonākuši līdz tādam “vārīšanās punktam”, kad politiķiem savu nejēdzību attaisnošanai der pat tik savdabīgi “argumenti”. Laikā, kad novērojams akūts sabiedrības uzticības trūkums varai, izsīkušas arī puslīdz reālistiskas versijas konstruktīvai izejai no strupceļa – Zalāna vārdiem sakot, “reālu problēmu”, ieskaitot vidusskolēnu pievēršanos “šmigai”, sakrājies ka vai nu, taču vienlaikus novērojams arī izteikts spilgtu līderu deficīts.
Ja klibās stabilitātes garants, kurš laiku pa laikam nav kavējies ar uzrūkšanu presei un televīzijai, būtu armijas virsnieks, viņam, uzzinot par kārtējo inflācijas rekordu, pie apdauzītās ekonomikas siles pieklātos vismaz nošauties ar Valsts prezidenta svaigi dāvāto revolveri. Militārie virsnieki senāk savu izpratni par godu izrādīja tieši šādi. Politiskajā lauciņā gan principi (ja tādi vispār ir) gluži citi – te pat pēc pamatīgas izgāšanās nav sagaidāma loģikai atbilstoša izkāpšana no politiskā ešelona. Tā vietā lielākoties redzam vien neatlaidīgu vēlmi par katru cenu palikt ierastās un tīkami sildošās “krāsniņas” tuvumā. Bet var jau būt, ka to arī kāds tikai “izdomājis”, lai ieriebtu mūsu “kristāltīrajiem” politiķiem.
