Šķiet, ka šonedēļ līdz ar britu karalienes mazbērna piedzimšanu un piena cenu celšanos viena no aktuālākajām tēmām, ko apspriež sabiedrībā, ir velosipēdistu, gājēju, autovadītāju un pilsētu attiecības.
Jūlijā, pusotru nedēļu nodzīvojoties pa Krievijas ārēm, mazākajās pilsētās, kuras pielīdzināmas Jelgavai, nemanīju teju nevienu velosipēdistu. Un situācija ir pilnīgi izprotama – valsts «melnajos caurumos» iekrīt lielceļiem domātā nauda, kur nu vēl domās par gājējiem un velosipēdistiem. Štrunts ar to kaimiņzemi – es gribu būt labās attiecībās ar savu pilsētu un tās infrastruktūru. Tāpēc Jelgavas attīstītājiem vajadzētu lūkoties rietumu virzienā, kur, kā sarunā atzina aktīvs velobraucēju diskusiju dalībnieks Nauris Lārmanis, ņemt labāko no tā, kas jau ir, nevis mācīties no svešām kļūdām, kas sen jau pārdzīvotas. Bet pašvaldība spītīgi turpina būvēt apvienotus gājēju un velosipēdistu celiņus, kur riteņbraucēji un kātotāji nereti cits uz citu brīnās, jo nevar sadalīt ietvi. Bet plakātos autobusu pieturās pašvaldība tikmēr lepni ziņo – pilsētā veloceliņu garums ir 15 kilometru. Turklāt apgalvo – viss ir pašu gājēju un braucēju rokās, galvenais ir sapratne. Bet savstarpējā cieņa neveidojas tāpat vien, ir jābūt kādam, kas pabaksta – lūk, velosipēdist, tava vieta un, rau, tava, gājēj. Citādi arī turpmāk uz Jelgavas raibi nobruģētajiem celiņiem būs situācijas, kad jauniešu bariņš spītīgi ies pa ietvi, nepalaižot garām tantuku uz velosipēda, jo likums pa ietvi pārvietoties ļauj visiem, bet termins «cieņa» satiksmes noteikumos nav ierakstīts.
Cilvēks ātri pierod pie visa labā. Ja velosipēdisti sapratīs, ka viņiem nav jānokāpj no braucamā katrā krustojumā, lai nospiestu pogu, viņi izvēlēsies pilsētas piedāvājumu un beidzot novāksies no brauktuves, kā to gribētu autovadītāji. Lielo darbu veicējiem tikai jāieklausās un jāparaugās nedaudz cītīgāk – paši cilvēki rāda, kā viņiem ērtāk. Ne velti topošajiem ainavu arhitektiem māca, ka celiņi parkos jāierīko taciņās, ko ieminuši gājēji. ◆
