Tautas un valsts kultūras seju lielā mērā nosaka spēja glābt no laika zudības mūsu garīgo mantojumu.
Tautas un valsts kultūras seju lielā mērā nosaka spēja glābt no laika zudības mūsu garīgo mantojumu. Nacionālā identitāte pastāv gan arhitektūras formu valodā, gan ainaviskajā telpā un ir saistīta ar kultūrvēsturisko vidi. Protams, katrs no mums to uztver atšķirīgi, ko lielā mērā nosaka profesionālā ievirze. Ap mums pastāv telpas un laika konteksts. Laiks ir cilvēka dzīves telpa, kuru viņš tiecas apgūt un pakļaut sev, tā radot ilūziju, ka tas ir viņa īpašums. Tajā pašā laikā ļoti bieži nepamanām, ka mūsu pašu veidotā apkārtne atstaro tos garaspēkus, kurus esam ieguldījuši tajā. Zūdot tradīcijām, zūd vides kultūrvēsturiskā patiesība.
Iznīcinātās formas vietā stājas haoss, kura ietekmē ir ļoti grūti saglabāt savu nacionālo pašapziņu un vēl grūtāk – kultūrvēsturisko mantojumu. Patlaban ir aizsācies garīgās atveseļošanās laiks.
Diskusijas vērts ir arī jautājums, kāds attīstības ceļš ir ejams mūsu vecajai lauku kultūrvidei. Laika jēdzienam līdzi ir izmainījusies arī sabiedrības attieksme pret laukiem.
Arhitektūras formu valoda ir saistīta ar kultūrvidi, kurā ir nolasāmas gadsimtu gaitā iedibinātās tautas tradīcijas un mentalitātes īpatnības. Katrā novadā tās ir citādākas formas un dialekta izpratnē. Visprecīzāk to var raksturot ar laiku, kad līdzās pastāvēja viena zeme un divas mentalitātes – latviskā un muižnieciski vāciskā.
Vairāk vai mazāk Latvijas lauku kultūrvēsturiskās ainavas izteiksmīgums ir saistāms ar 18. gadsimta sākumu, kas iezīmējās ar strauju muižu būvniecības laiku Kurzemes hercogistē. Kungu ēku pārbūves, muižu parku un dārzu stādīšana un paplašināšana, jauni kalpu ērbērģi un laidari, brūži un dzirnavas ienesa savdabīgu skaistumu lauku ainavā. Īpaši gleznainas veidojās muižas gar Lielupes kreiso krastu, kur blīvais mazo upīšu tīkls – Sesava, Svitene, Vircava, Oglaine, Īslīce – un auglīgās zemes radīja labus apstākļus muižu attīstībai. Apmēram 10 kilometru garumā gar Lielupes kreiso krastu no Īslīces līdz Vircavas upes ietekai veidojās unikāla muižu un pusmuižu apbūve – Jaunsvirlaukas, Ciemaldes, Salgales, Īslīces, Mazbūtu, Laimas, Lauku, Staļģenes, Superdentes, Dandāles, Vecsvirlaukas, Biļļu un Kulpju muiža. Pēdējā no tām (Kulpenhof) E.Dunsdorfa 18. gs. kartē ir nolasāma kā nozīmīga Jelgavas–Rundāles lielceļa krustceļu vieta. Ceļš pie Kulpju muižas pār Svitenes upes koka tiltu veda uz Veižu (Veitu; no vācu val. «weit» – tāls, tālais) krogu, no kurienes tā dēvētais baznīcas ceļš – tālāk uz Lielupi, kuras kreisajā krastā atradās pārceltuve ar Cēlāju krogu, bet Lielupes pretējā pusē – Baznīcas krogs un Salgales baznīca, kura iztālēm bija redzama arī no pašas Kulpju muižas. Šodien no lepnās muižas palikuši tikai milzīgie divsimtgadīgie koki un klēts, kurai analoga arhitektonisko formu stilistika atrodama arī Vecsvirlaukas (Altbergfried) muižas pārpalikušajā klētī, kas redzama no jaunā Rīgas apvedceļa – Lielupes kreisajā krastā. Līdzīga ir arī klēts pusnopostītajā Franksesavas muižas apbūvē.
Netālu no Kulpju muižas esošās Jaunsvirlaukas (Neubergfried) muižas apbūves savdabība slēpjas tajā aspektā, ka to nav izpostījusi kolektivizācija un vēl šodien ir nojaušama muižas centra aprite – kungu māja (1799. g.), lielais laidars (1805. g.), klēts (1799. g.), ledus pagrabs (1836. g.), kalpu ērbērģis (1799. g.) un kūts. Pārējās ēkas – smēde, rija (1785. g.) un šķūņi (1808. g.) – izvietojās Svitenes upes labajā pusē. Šā krasta apbūve ir izzudusi.
Jaunsvirlaukas muiža jau iztālēm ir pamanāma gan braucot no Jāčūnu un Starpu krogiem, gan Stūru kroga puses. Savā arhitektoniskajā veidolā elegantā divstāvu muižas kungu māja ir piedzīvojusi vairākas pārbūves, kas bija īpaši raksturīgi kroņa muižām, jo gandrīz katrs jaunais muižas nomnieks ienesa savu stilistikas izpratni.
Kā dzimtmuižas šajā apvidū bija tikai trīs – Dandāles, Staļģenes un Franksesavas. Vislabāk no tām ir saglabājusies Staļģenes muiža, kuras pārbūve tika uzticēta dāņu arhitektam S.Jensenam. Ēkas pamatakmens likts 1797. gadā barona fon Bernera laikā. Staļģenes muižas kompleksa apbūvi, pēc 1922. gada inventarizācijas datiem, ir veidojusi 51 (!) ēka, no kurām palikušas tikai trīs.
Savu «artavu» ir devuši arī pirms desmit gadiem veiktie remontdarbi Staļģenes muižas kungu ēkā. Šie darbi nebija pielīdzināmi restaurācijai, gluži pretēji – barbariski izjauktās podiņu krāsnis un vēsturiskais parketa klājums, pildiņu apšuvumi un griestu dzegu nodauzīšana ir vistiešākais sava veida «baigā gada» kultūrvēsturiskā mantojuma turpinājums.
Ēkas fasādē iebūvētie logu rāmji ar disproporcionālu spraišļu ritmu ienes svešādumu un nesaderīgumu. Faktiski ēkas remonts (nevis restaurācija) ir devis vecajai kultūrvidei nopietnu triecienu.
Ēkas arhitektoniski vēsturiskās unikalitātes atgūšanai ir vajadzīgs milzīgs darbs, lai piesaistītu līdzekļus tās nopietnai restaurācijai. Gatavību smagajam darbam ir paudusi Jaunsvirlaukas pagasta Padomes priekšsēdētāja Inta Savicka, izsakot domu, ka kultūrvēsturiskajai videi ir nozīme ne tikai tūrisma industrijas attīstībā, bet arī kā pagasta kultūras un izglītības centram.
Uzskatu, ka vecās Kurzemes hercogistes kultūrvēsturiskās vides savdabībai, kas saistās ar visblīvāko vēsturisko uzslāņojumu gar Lielupes krastiem no Bauskas, Bornsmindes un Mežotnes, līdzīgi Gaujai un Daugavai nepieciešams sākt izstrādāt Lielupes kā zemgaļu likteņupes programmu arhitektūras pieminekļu un ainavas aizsardzības zonu projektam.
