Sociālā palīdzība ir pasākumu kopums, ar kādiem valsts palīdz sabiedrības daļai, kurai tas visvairāk nepieciešams, risināt materiālas problēmas.
Sociālā palīdzība ir pasākumu kopums, ar kādiem valsts palīdz sabiedrības daļai, kurai tas visvairāk nepieciešams, risināt materiālas problēmas. Diemžēl Latvijas iedzīvotāji pārsvarā vāji orientējas valsts piedāvātajās iespējās. Šopavasar firmas «SKDS» veiktajā socioloģiskajā pētījumā secināts, ka sabiedrības informētība sociālās palīdzības jautājumos nav pietiekama.
Aptaujāti 1056 Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji no visiem valsts reģioniem vecumā no 15 līdz 74 gadiem.
Vairāk nekā divas trešdaļas cilvēku pieļauj iespēju, ka viņi varētu nonākt grūtā situācijā un kļūt par sociālās palīdzības saņēmējiem. Tas lielā mērā liecina par dzīves nestabilitāti un cilvēku nedrošību par savu nākotni.
Lielākā daļa aptaujāto atzīst, ka ir slikti informēti par iespējām saņemt sociālo palīdzību: tikai 20 procentu iedzīvotāju uzskata, ka pietiekami orientējas sociālās palīdzības jautājumos, bet 75,3 atklāti pauž, ka ir slikti informēti. Vairāk nekā divas trešdaļas respondentu ir informēti par to iestādi, kur var saņemt bezdarbnieku pabalstu, maternitātes pabalstu, pabalstu trūcīgajām ģimenēm un bērna kopšanas pabalstu. Toties maz zināšanu ir par cita veida pabalstu saņemšanas vietām un iespējām.
Zināšanas par sociālo palīdzību kopumā ir labākas par palīdzības veidiem, kurus varētu dēvēt par tradicionālajiem un kuri pastāvēja vēl pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas: par veco cilvēku aprūpi pansionātos un mājās, par bērnunamiem, bērnu adopciju un aizbildniecību, kā arī par aprūpi valsts iestādēs personām ar garīga rakstura traucējumiem. No tā saucamajiem jaunajiem sociālās palīdzības veidiem vienīgi par psiholoģisko palīdzību krīzes centros no vardarbības cietušajiem bērniem iedzīvotāju informētības līmenis izrādījies salīdzinoši augsts: pēc pētījuma autoru domām, tas nozīmē, ka Latvijas sabiedrība vardarbību pret bērniem ir apzinājusies kā sociālo problēmu, kā arī to, ka valstī ir aktualizēti bērnu tiesību jautājumi.
Simptomātiski ir tas, ka gan īslaicīgu, gan ilgstošu materiālo grūtību gadījumā aptaujātie visbiežāk pieļāvuši iespēju tikt galā saviem spēkiem (ap 80 procentu) vai lūgt palīdzību ģimenes locekļiem un radiem (ap 65 procenti). No vienas puses, tas liecina par zināmu neuzticēšanos valstij, no otras – par rūdījumu un paļāvību tikai uz savām spējām.
Pētījumā tika noskaidrota arī Latvijas iedzīvotāju attieksme pret dažādām sociālās palīdzības saņēmēju grupām. Aptaujas rezultātu analīze liecina, ka iedzīvotāji vēlas ieturēt lielāku sociālo distanci saskarsmē ar psihiski slimajiem vai cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem. Tāpat vērojama izteikta vēlēšanās distancēties no narkomāniem, kas ārstējušies no savas atkarības, no cietumsodu izcietušajiem un alkoholiķiem, kas ārstējušies. Toties aptaujātie pieļāva tuvākus kontaktus ar trūcīgiem cilvēkiem, invalīdiem ar kustību traucējumiem un redzes invalīdiem.
