Prātā nāk latviešu žēlošanās: kur vien aizbraucu, tur – kas tā tāda Latvija? Tad sākas sirošana pa kartēm un šā «zvēra» meklēšana.
Prātā nāk latviešu žēlošanās: kur vien aizbraucu, tur – kas tā tāda Latvija? Tad sākas sirošana pa kartēm un šā «zvēra» meklēšana.
Katram pieredze cita, bet mans gadījums ir pretējs. Tajā nav vainojama «Prāta vētra» vai NHL varoņi, bet gan mūsu pašu mīļā valoda…
Un tātad vasaras laiks spiež arī mūsu ģimeni stūrēt uz ārzemju pusi. Mēs ar mammu dodamies uz Austriju. Slēpošanas prieki garām, jo ir vasara, taču arī Vīnes šnicelei nav ne vainas. Apskatījušās senas arhitektūras paliekas no baroka laikiem, dodamies iepirkt ciemkukuļus. Nokļūstam nelielā pilsētiņā, nu, nē, – ciematiņā (tas ir tik liels kā Jelgavas centrs). Tajā ir viena iela, uz kuras izvietoti tikai suvenīru veikaliņi. Pēc neilgas staigāšanas «iebrūkam» kristāla trauku veikaliņā. Kad beidzot (pēc stundu ilgas meklēšanas) pārdevēja saiņo preces, mēs ar mammu apspriežamies, ko aizvest gādīgajam tētim, kas pieskata mazo māsu. Pēkšņi pārdevēja jautā: «Jūs taču esat no Latvijas, vai ne?» Mēs ar mammu saskatāmies un reizē jautājam: «Kā jūs zināt?» «Jūsu valoda,» viņa pasmejas. Projām ejot, viņa uzdāvina mums kristāla saspraudi. Tā nu izrādās, ka arī nelielajā Austrijas ciematiņā vismaz kāds ir dzirdējis latviešu valodu.
