«Lūk, pārdodu abas govis,» ar telefonu rokās, sagaidot «Ziņas», sveicina Jaunsvirlaukas zemnieku saimniecības «Vecgrāvāji» saimniece Laila Kanonoviča.
“Lūk, pārdodu abas govis,” ar telefonu rokās, sagaidot “Ziņas”, sveicina Jaunsvirlaukas zemnieku saimniecības “Vecgrāvāji” saimniece Laila Kanonoviča. Daudzu gadu garumā slauktas piena devējas, tas atsaucies uz pirkstiem, tādēļ nolemts ragaines pārdot labiem cilvēkiem, kas novērtētu raibaļas un brūnaļas ražīgumu un tās turētu piena ieguvei.
Jaunsvirlaukas pagasta Jaunsvirlaukā Laila 1983. gadā ieprecējās no Vecsvirlaukas. “Toreiz kolhozu laikos bija pushektārs (kā jau visiem) zemes, vēlāk – trīs. Un tā visu laiku ar lopiem,” saimniece atklāj, ka kādu laiku turējusi un rokām slaukusi pat četras gotiņas. Vecgrāvājos ir arī cūkas, liels bizness nesanākot, bet pa kādai patirgot varot. Savukārt ap 20 hektāros zemes audzē kviešus un ziemas miežus. Kanonoviči dzīvo mājās “Grāvāji” ar senu vēsturi. Pēc nostāstiem, ēka celta 1926. gadā, savulaik tā bijusi pat pagastmāja. Saimniecība izvietota blakus kādreizējā kolhoza “Staļģene” 2. iecirkņa centram.
Pāriet uz laukkopību
Laila kopā ar vīru Vladimiru, kas 1965. gadā Latvijā iebrauca no Baltkrievijas, izaudzinājusi četrus brašus dēlus un meitu, nu pie vecākiem palicis vairs jaunākais Dainis, viņš rudenī sāks mācības astotajā klasē. Vladimirs strādā arī algotu darbu piepilsētā, tāpēc ģimene secinājusi, ka turpmāk jāapsaimnieko tikai pārdesmit hektāru zemes. “Govju pārdošana bija pēkšņs lēmums, roku problēmu dēļ jādodas uz operāciju,” teic kundze. Taču pesimismam viņa nepadodas – turpmāk vairāk audzēs cūkas, sēs labību. Ja vēlāk dikti sagribēsies, atkal nopirks kādu gotiņu.
Tiek galā saviem spēkiem
Vai nebija grūti izaudzināt piecus bērnus? “Tajos laikos šķita vieglāk.” Četri dēli (Intars, Ruslans, Oļegs un Dainis) un meita Marina kļuvuši par kārtīgiem cilvēkiem, Laila lepojas ar diviem mazdēliem un mazmeitiņu. Vecākais rudenī ies otrajā klasē. Bērni vecākus neaizmirst – saime sanāk kopā gan ģimenes godos, gan lielākās talkās. “Pie palīdzēšanas arī vienmēr visi ir klāt – kā meita ar znotu, tā dēli ar vedeklām. Iztiekam saviem spēkiem,” saimniece teic – strādniekus vēl nav nācies meklēt. Siens jau šķūnī, tāpēc ziema raizes nesagādās – ja teļus izdomās uz rudeni nobarot, tiem ēdamā netrūks. Arī pērn sausās zāles bijis gana – labi tika baroti gan septiņi iepirktie teļi, gan abas govis. Laila smej, ka vēl divas ragaines mierīgu prātu varēja turēt. Vienīgi grūtāk bija pagājušajā vasarā – blakus mājām plūstošā Svitenes upīte izžuva, akas tukšas, taču tika galā.
Vecgrāvāju saimnieki lielākoties izlīdzas ar savu darbu, nav pieticis pacietības un gribas pieteikties ES projektiem. Arī īsti nav tādu vajadzību – kā jau visi saņem platībmaksājumus, bet dzīvošanai pelna paši. Dainis vasarā pat iespēj piepelnīties pie saimnieka. Par nākotnes plāniem viņš izsakās atturīgi, bet pārliecināts, ka dzīvei laukos ir daudz vairāk priekšrocību nekā nīkšanai pilsētas četrās sienās un putekļos.
Druvā dodas ar “Ņivu”
Gan labības hektārus, gan pašu iztikai audzēto dārzeņu platības Kanonoviči apstrādā ar tehniku, kas ražota vēl padomju laikos. Sētmalē pļaujas laiku gaida divi kombaini “Ņiva” – viens “iet” laukā, otrs atstāts rezerves daļām. Lailas vīrs, cilvēks zelta rokām, sietus salicis tā, ka retais graudiņš kulšanas laikā izbirst.
Arī Jaunsvirlaukas pusē izvērtusies sparīga cīņa pret kartupeļu lapgrauža kāpuriem. Lai gan no tālienes lauks ir koši zaļš, pieejot tuvāk, redzams – uz katra laksta, katras lapiņas ir vairāki mazi sarkani kāpuriņi. Tiklīdz tie masveidā izšķīlās, saimnieks un jaunākais dēls kāpa traktorā, lai kaitniekus ierobežotu ar indi.
Raizes Lailai šomēnes sagādāja arī ilgstošais sausums. Ne viņas mājās vien visu mēnesi valdīja pārliecība, ka tumšie lietus mākoņi apiet visu rajonu, bet Jaunsvirlaukas dārzos vien pa kādai pilītei. Vēl ir cerība, ka pēdējo dienu nokrišņi tomēr dārzājus spēs iedzīvināt ražas veidošanai.
Ražīgās Malvīne un Rota
Kad “Ziņas” pirms Jāņiem ciemojas Vecgrāvājos, lietus ilgu laiku nav bijis. Tas atsaucies uz zālājiem – kā nopļāva sienam, tā arī palika, atālu nemana. Lai gan gotiņu gribētāji zvana ik pēc laiciņa, abas vēl ganās pļavas maliņā krūmu tuvumā. Brūnaļa Malvīne bagāta ar sešiem teliņiem, bet raibajai Rotai atskrējis pirmais. Slauc trīs reizes dienā – pirms pulksten sešiem no rīta un vakarā, kā arī ap pusdienlaiku. Abas ļoti ražīgas, katra dienā dod pa 20 litriem piena. “Tāpēc jau negribētos atdot gaļā. Žēl. Labas piena gotiņas,” Laila saka – ragaines pie viņas pieradušas. Taču nu tās zāli plūc svešu cilvēku pļavās.
Pienu, nu jau var teikt, realizēja Jelgavā, izvadājot kundēm. Gadu gaitā tik ļoti Vecgrāvāju gotiņu devums pilsētniekiem iepaticies, ka pēdējā laikā tā pat pierūcis. Vēl grūtāk karstajās dienās, jo, lai arī pēc atdzesēšanas aukstā ūdenī pienu tur ledusskapī, pie jelgavniekiem tas nonāca tikai divas reizes nedēļā. Tādēļ bija rūpīgi jāuzmana, lai neieskābtu. Izslaukums gan karstajā jūnijā nemazinājās – brīžiem jau pagulēja, bet devums nav krities.
Rod laiku arī atpūtai
Ar Sviteni saistīta Lailas papildu nodarbošanās – jau daudzus gadus viņa ik rītu un vakaru mēra tās dziļumu. Upītes krastā precīzi iedzīta pāļu rinda, pēc tās katru dienu nosaka – līmenis nokrities vai pacēlies. Tad katru mēnesi tādu tabulu sūta uz Rīgu, kur datus apstrādā un izdara secinājumus par laikapstākļiem un situāciju upēs. Lai arī vasarās Svitene ļoti izžūst (pērn iepretim Vecgrāvājiem tā bijusi pat sausa, bet ūdensrozes šovasar lapo atkal), pavasaros var tikai apbrīnot, cik plati tā izkāpj no krastiem. Ir bijis, ka daudzu kaimiņu pļavas un ziemāju sējumi applūst. Taču sausais laiks pagājušajā gadā devis arī savu labumu, jo varēja padziļināt upītes dibenu. Turpmāk vismaz būs tik daudz svaiga ūdens, lai vīri pēc pēršanās varētu atsvaidzināties Svitenē. Arī pirts lietas Kanonovičiem nav svešas – tā ir tradīcija, ko saime ievēro katru sestdienu.
Daža laba īstenu latviešu ģimene varētu tikai apbrīnot Vecgrāvāju ļaudis, kā izdevies saglabāt latviskumu un mīlestību pret mūsu zemē pašsaprotamām ierašām. Par to liecina kaut tas, ka pagājušajā nedēļas nogalē tur jo spoži dega Jāņu ugunskurs, ap to pēc sporta svētkiem Staļģenē pulcējās gan Lailas un Vladimira bērni, gan tuvējie kaimiņi.
