Sākumā bija kartupeļi. Kamēr maksāja 20 santīmu par kilogramu, tas zemnieku saimniecībā «Strēlnieki» bija pat visai ienesīgs bizness.
Sākumā bija kartupeļi. Kamēr maksāja 20 santīmu par kilogramu, tas zemnieku saimniecībā «Strēlnieki» bija pat visai ienesīgs bizness. Vēlāk, kad tirgus kļuva tupeņu pārsātināts un tos pircējiem vajadzēja vai pakaļ sviest, bija jādomā par citu kultūru audzēšanu. Izvēle krita vispirms uz zemenēm, pēc tam uz avenēm: «Latvijas balzams» par kilogramu aveņu maksāja 1,20 latu. Bija vērts. Taču arī šo ogu iepirkumu cenas strauji slīdēja lejup: poļu zemnieki kārtējo reizi bija apsteiguši latviešus izveicībā un ražošanas apjomos, viņiem nebija problēmu piegādāt saldētas avenes tonnu tonnām par 60 santīmiem kilogramā. Tad nu Jānim Bierandam pienāca tik grūti laiki, ka ne tikai abu meitu skološana, bet pat kurpju iegāde pašam kļuva par nomācošu problēmu. Zemnieku saimniecībai «Strēlnieki» uzglūnēja bankrots.
Tagad J.Bierands, nometis čības, turciski iesēdies biroja krēslā, datora ekrānā demonstrē videofilmu, kurā fiksēta gan viņa un viņa domubiedru «cīņa ar purvu», gan amerikāņu zemnieku pieredze dzērveņu audzēšanā. Ārēji necilā «Strēlnieku» mājiņa iekšpusē dveš ja ne īpašu turību, tad pārticību un nosvērtību – kā daždien pie cilvēkiem, kuriem ir pamats zem kājām, darbs un pārliecība, ka tam būs arī augļi.
Deviņdesmito gadu sākumā J.Bierands saimniecības agrākajiem 18 hektāriem pievienoja par sertifikātiem iegādātos 50 hektārus Babītes poldera. Tas bija zāļu purvs, kas pēc meliorēšanas reiz slavenajai kopsaimniecībai «Padomju Latvija» deva teicamu sienu. Kad tas kļuva nevajadzīgs, polderis dažos gados tā apauga krūmiem, ka meliorācija faktiski bija jāveic vēlreiz. Pateicoties J.Bieranda lauksaimniecības mehanizācijas inženiera diplomam un prasmei, daudzajiem draugiem un lietišķajiem kontaktiem, kādreizējais purvājs tika no jauna attīrīts. Taču šajās platībās labi auga vienīgi stiebrzāles, visam citam augsne bija pārāk skāba. Turpretī tādām Latvijā netradicionālām kultūrām kā dzērvenes, brūklenes, mellenes un pat smiltsērkšķi polderis varētu būt gana labs – ja augsne tiktu attiecīgi uzlabota.
Tolaik Latvijā, īpaši Alūksnes pusē, jau bija uzsākta dzērveņu kā tehniskas kultūras audzēšana, bija izveidota arī šo ogu audzētāju asociācija, tāpēc J.Bierands izšķīrās tieši par dzērvenēm. Radis domubiedrus asociācijā, viņš pieaicināja arī Latvijas Lauksaimniecības universitātes zinātniekus no Dārzkopības un Mehanizācijas institūta, hidrotehnikas speciālistus, iegādājās nepieciešamo tehniku.
Dzērveņu plantāciju ierīkot uzreiz lielā platībā ir pārāk dārgi: lai pamatoti cerētu uz labiem rezultātiem, ik hektārā jāiegulda no 15 līdz 25 tūkstošiem latu. Tāpēc «Strēlnieku» saimnieks sākumā aprobežojās ar minimālām platībām, lai varētu veikt nepieciešamos tehnoloģiskos pētījumus. Tiem J.Bierands izvēlējās zemu ieplaku pie pašām mājām uzreiz aiz dārza. Tur bija tīrs sapropelis, kas nesaturēja skābekli. Domājot par iespējām šo augsni «uzputot», piesātināt ar gaisu un padarīt auglīgu, radās ideja izmantot zāģskaidas. Lai nu kas, bet šīs mantas Latvijā beidzamajos gados netrūkst, tāpēc ar tām purvainā ieplaka tika noklāta vietām pat vairāk nekā metru biezā slānī. Taču kā lai tīrās skaidās kaut ko izaudzē? J.Bierands lūdza padomu pasaulslavenajiem Latvijas mikrobiologiem, kas zemniekam neliedza ne svētību, ne arī trihodermīnu – baktērijas, kas īsā laikā padara skaidas par auglīgu vidi.
Viss aprakstītais ilga apmēram divus gadus, līdz šovasar īsi pirms Jāņiem divos hektāros varēja uzsākt lauka pētījumus, iestādot pirmās dzērvenes.
Kādreizējais purvs tagad kļuvis par laboratoriju. J.Bierands drīzāk līdzinās pedantiskam laborantam, ne zemniekam. Viņa interpretējumā dzērvenes ir ārkārtīgi primitīvs augs: jo vienkāršāka kultūra, jo precīzāk esot jādozē tai nepieciešamās barības vielas. Tāpat kā tārpam nav kuņģa, bet tikai taisnā zarna, arī dzērvene esot augs, kas nepastarpināti uzņem tikai noteiktas vielas, turklāt, ja šo vielu ir par daudz, augs nobeidzas, ja par maz, neaug un neražo. (Ar to arī esot izskaidrojama dzērveņu ļoti augstā uzturvērtība: ogās neesot itin nekā lieka.) Tāpēc visas barības vielas uz lauka nogādājamas tikpat precīzi kā laboratorijā.
Taču arī ar to vēl nepietiek. Savvaļas ogas pakļautas klimatiskajiem apstākļiem, kas lielā mērā nosaka ražību: dažos gados tā ir lielāka, citos minimāla. Pievēršoties dzērveņu audzēšanai kā tehniskajai kultūrai, zemnieki ir ieinteresēti iegūt stabilas, prognozējamas ražas. Viens no svarīgākajiem to priekšnoteikumiem ir mitrums un temperatūras režīms. Tāpēc J.Bierands, sekojot zinātnieku ieteikumiem un pastāvīgām konsultācijām, dzērveņu plantācijas aprīkojis ar laistīšanas iekārtām. Tādas gan līdz šim tiek izmantotas arī Alūksnes rajonā, taču tur ierīkota virszemes irigācijas sistēma. Savukārt «Strēlnieku» saimnieks cauruļvadus ieracis 80 centimetru dziļumā: Latvijas ziemas mēdz būt untumainas, nevar būt drošs, ka sals nesasniedz pat 40 grādu atzīmi, tāpēc svarīgi nodrošināties pret laistīšanas sistēmas bojājumiem. Laistīšana dzērvenēm vitāli svarīga pavasara salnu laikā un vēlāk, ja iestājas pārāk sauss laiks. Salnu laikā laistot, nozīme esot ne tikai dienām, bet pat stundām, – nedrīkst ūdeni rasināt ne brīdi par agru, ne brīdi ilgāk.
Ar dzērvenēm patiesībā esot tikpat sarežģīti kā ar bitēm: jāievēro vēl virkne citu nosacījumu, kuru ignorēšana var izraisīt pamatīgus zaudējumus. Piemēram, plantācijas jāsmilšo, tas ir, augsnes virskārta jānoklāj ar divus trīs centimetrus biezu smilšu kārtiņu, lai dzērvenājam nodrošinātu vajadzīgo temperatūras un mitruma režīmu.
Ķimerēšanās ar dzērvenēm ir tiešām liela. Tā prasa zināšanas, rūpību, pacietību un prāvus kapitālieguldījumus. Lai gan formāli dzērveņu audzēšana Latvijā joprojām skaitās netradicionāla lauksaimnieciskās ražošanas nozare, faktiski tā tomēr joprojām netiek subsidēta. Katru gadu tiek rakstīti projektu pieteikumi, taču līdz šim J.Bierands reālu valsts palīdzību tā arī nav saņēmis. Tagad zināmas cerības viņš saista ar SAPARD programmas finansējumu, jo, lai gan purvā ieguldījis ļoti daudz līdzekļu, viņš ir pārliecināts par sava rūpala efektivitāti jau pietiekami drīzā nākotnē. Dzērvenes tā īsti ražot sākot tikai sestajā septītajā gadā, taču tad hektārs sola ik gadu dot 20 līdz 40 tonnu ogu, un dzērvenāji praktiski esot mūžīgi. Kāds kompanjons un domubiedrs no ASV, kas viesojies pie J.Bieranda un palīdz viņam gan ar padomiem, gan ar stādāmo materiālu, esot jau otrajā paaudzē miljonārs, lai gan viņa vecāki dzērveņu audzēšanai 19 hektāros pievērsušies tikai 1949.gadā, un arī pašlaik platības neesot mainījušās. «Strēlnieku» saimnieks apgalvo, ka matemātika esot vienkārša: Eiropā kilograms dzērveņu maksā 3 latus. Ja arī patlaban Latvijas Dzērveņu audzētāju asociācijā esot ap 30 biedru, tas nebūt nenozīmējot, ka šī nozare mūsu laukos būtu jau aizpildīta. Dzērvenes ir ogas, pēc kurām pieprasījums pasaules tirgū arvien palielinās, taču ģeogrāfiski to izplatības, audzēšanas areāls ir ļoti ierobežots. Tāpēc Latvijā esot visi priekšnoteikumi dzērveņu audzēšanas attīstībai. Cits jautājums gan esot, ko lai Latvijas zemnieki pasaules tirgum piedāvā – ogas vai jau gatavu produkciju. No dzērvenēm esot iespējams pagatavot aptuveni 300 dažādu veidu izstrādājumu! Saprotams, ka par gatavu pārtikas produktu maksāts tiek vairāk. Tāpēc jau tagad Dzērveņu audzētāju asociācijas biedri domājot par iespējām kooperēties, veidot kopīgas ogu pārstrādes ražotnes. Bez kooperācijas dzērveņu audzētāji nevarēs iztikt arī tad, ja Rietumu tirgum viņi gribēs piedāvāt vienīgi ogas: viena eksporta «porcija» nedrīkstot būt mazāka par 300 tonnām…
Ja kāds tomēr neizbīstas minēto skaitļu, summu un ieguldāmā darba, tas droši var mēģināt arī savu dzīvi veidot saldāku ar skābo purva ogu palīdzību.
