Kādam jāizskatās Uzvaras parkam, kura nosaukums agrāk bijis Latviešu biedrības dārzs?
Kādam jāizskatās Uzvaras parkam, kura nosaukums agrāk bijis Latviešu biedrības dārzs? No turienes 1895. gada vasarā sākās daudzējādā ziņā unikālo 4. vispārējo latviešu dziesmu svētku gājiens. Saskaņā ar Jelgavas Latviešu biedrības iniciatīvu par godu šim vēsturiskajam notikumam tur vajadzētu novietot kādu piemiņas zīmi. Pagājušā gada nogalē Jelgavas Latviešu biedrībā par šiem jautājumiem sprieda gan ainavu arhitekti, gan pašvaldību politiķi, gan vēsturnieki, gan patriotiski noskaņoti jelgavnieki.
Ar ko tad 4. vispārējie latviešu dziesmu svētki bija unikāli? Pirmkārt, svētku vēsturē tie vienīgie valsts mērogā tika rīkoti ārpus Rīgas. Kā to dabūja gatavu svētku rīcības komitejas priekšsēdētājs vēlākais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste? Domes priekšsēdētāja vietnieks Jurijs Strods, kura hobijs ir vēstures pētniecība, paskaidroja: “To, ko droši vien nevarēja nokārtot Rīgā, varēja panākt Pēterburgā – divgalvainā ērgļa impērijas galvaspilsētā. Kā? J.Čakste prata uzspiest uz “pareizajām pogām”. Dziesmu svētki taču tika rīkoti par godu Kurzemes un Zemgales hercogistes pievienošanai Krievijai, kas savukārt notika 1795. gadā. Un, ja tādam lielam notikumam ir 100 gadu jubileja, tad cara administrācija, protams, bija “par”. Kāds varbūt iebildīs, ka ar šiem svētkiem tika atzīmēta Krievijas toreizējās okupācijas simts gadu jubileja. Tomēr ar to nebūs pateikts viss. Tieši 4. vispārējos latviešu dziesmu svētkos pirmo reizi kopkoris atskaņoja Baumaņu Kārļa “Dievs, svētī Latviju!”. Un tas jau ir krietni būtiskāk gan nacionālajai, gan arī reģionālajai pašapziņai.
Kāds tolaik izskatījās Latviešu biedrības dārzs (Uzvaras parks), par to liecību trūkst. Nav šaubu, ka tas bija saistīts ar 1818. gadā celto grāfa Mēdema vasaras rezidenci “Villa Medem” – vienu no arhitektūras pērlēm mūsu pilsētā. Pie villas bija strūklaka, parkā auga koki. 1895. gadā ainava bija mainījusies sakarā ar to, ka pirms gadiem desmit tieši blakus villai tika uzbūvēta linu vērptuve, viena no vecākajām rūpnīcām Jelgavā.
Studentu doma ir brīva
Minētajā Jelgavas Latviešu biedrības paplašinātajā valdes sēdē uzstājās trīs LLU Lauku inženieru fakultātes ainavu arhitektūras un plānošanas specialitātes studenti – Rita Davidaite, Indra Tumova un Aleksandrs Beļikovs. Viņu darbus profesore Aija Ziemeļniece bija atlasījusi kā interesantus Uzvara parka rekonstrukcijas risinājumus. Turklāt jaunieši ne tikai mēģinājuši atrast vietu 4. dziesmu svētku piemiņas zīmei, bet arī centušies izvērtēt šo vēsturisko telpu, ietverot tajā gan “Villa Medem”, gan linu fabriku, gan arī vecās Jelgavas koka apbūvi. Visos studentu darbos greznā villa ir neatņemama parka ainavas daļa, pat dominante. Tai piestāv dārzs ar lauvām, skulptūrām un vērtīgiem dendroloģiskiem stādījumiem. Studenti pat gājuši tālāk – līdz Driksai, kas arī varētu būt interesanta parka daļa. Varbūt grāfa Mēdema laikos tur piestājuši upju tvaikoņi, kas no Rīgas vai Jelgavas pils tur nogādājuši villas viesus. Turklāt tika akcentēts, ka Jelgavai ūdens visriņķī, bet pilsētas skaistumam tas nekalpo (izņēmums ir vienīgi pils, kas rotājas Lielupes spogulī). Tad nu Uzvaras parka dārzs varētu būt viena no skaistām vietām, uz kuru raudzīties pa ūdenī vizuļojošu mēness tiltu. Tikai ne “Villa Medem”, ne arī liela daļa Driksas krasta nav pašvaldības īpašums, tādēļ vispirms jājautā, ko grib ēkas vai zemesgabala īpašnieks. Interešu saskaņošana nav aktuāla studentiem, kas no brīva prāta tikai iemēģina spēkus ainavu plānošanā, bet Dome uz to raugās citādi.
Kā klasiskie Indrānu oši
Pirms neilga laika Kuldīgas arhitekti Anita un Aldis Orniņi, kas, starp citu, sekmīgi startēja arhitektu plenērā “Hercoga Jēkaba laukums – vakar, šodien, rīt”, pēc mūsu Domes pasūtījuma izstrādāja Uzvaras parka rekonstrukcijas projektu, bet tas attiecas tikai uz parka daļu, kas ir pašvaldības pārziņā un, protams, nesaistās ne ar “Villa Medem”, ne arī Driksu. Šāda pieeja ir skaidri racionāla – kaut ko veikt plānojam tikai teritorijā, kas mums pieder. Tomēr varbūt iespējams ar īpašniekiem vismaz atsevišķos jautājumos vienoties? Industrializācija 19. gadsimta beigās agrākajā Jelgavas nomalē celto “Villa Medem” un skaisto ainavu diezgan pabojājusi. Fabrikanti Vestermanis un Dērings, nolikdami blakus aristokrātiskajai trauslajai villai masīvo, turklāt klabošo un dārdošo linu vērptuvi, līdzīgi kā Blaumaņa Indrānu jaunie saimnieki par skaistumu nav domājuši. “Villa Medem” pieeja Driksai nebija no svara arī uzņēmējam Teodoram Ķīģelim 20. gadsimta divdesmitajos gados – viņa mēbeļu galdniecība tika uzbūvēta apmēram tur, kur varētu piestāt uz villu atbraukušie tvaikonīši vai buru laivas. Taču mēs dzīvojam tā sauktajā postindustriālajā laikmetā, kad palielinās informācijas nozīme un vairāk novērtē skaistumu, kas arī maksā naudu.
Vai kuģis ir aizgājis
Varbūt mūsdienu apstākļos būtu iespējams ko vērst uz labu. Šajā nedēļā man veicās satikt uzņēmēju “Villa Medem” īpašnieku pārstāvi Agri Bajāru. Pirms pusotra gada Eiropas kultūras mantojuma dienās viņš saņēma šā tradicionālā pasākuma tumši zilo karogu. Tas bija kā zīme, pamudinājums rīkoties, lai “Villa Medem” atgūtu vērtību un kultūrvēsturisko nozīmi. Par paveiktajiem un iecerētajiem darbiem A.Bajārs saka: “SIA “Baks” ir paredzējis “Villa Medem” izveidot par sabiedrībai atvērtu konferenču – atpūtas centru, kas saistīts ar Uzvaras parku. Projekta izstrādes gaitā tika veikta ēkas un teritorijas arhitektoniski mākslinieciskā inventarizācija un tika nolemts iespēju robežās atjaunot ēkas ārpusi tādā izskatā, kāds tas bija līdz Pirmajam pasaules karam, saskaņā ar arhīvu dokumentāciju un 1947. gadā Ļeņingradas restauratoru izstrādāto restaurācijas projektu. Teritorijas labiekārtošanas projekts tika izstrādāts kopā ar Uzvaras parka rekonstrukcijas projektu. Tā kā ēkas iepriekšējais saimnieks mums nezināmu iemeslu dēļ bija faktiski izdemolējis iekštelpas – demontējis grīdas, visām sienām un griestiem nodauzījis apmetumu, sasitis podiņu krāsnis, tika nolemts iespēju robežās rekonstruēt galvenās zāles izskatu saskaņā ar arhīvos atrodamo dokumentāciju.
Ēkai blakus atradās pagrabs, kurš nebija reģistrēts Zemesgrāmatā, jo bija atdzīts par patvaļīgas būvniecības objektu, patreiz šis pagrabs ir nojaukts un tā vietā paredzēts izbūvēt papildu ēku “Villa Medem” kompleksa apsaimniekošanas vajadzībām. Pēc mūsu ieceres, daļēji šī palīgēka kalpotu arī pilsētas vajadzībām. Tur varētu atrasties tualetes, kas tiktu izmantotas, kad Uzvaras parkā notiks sarīkojumi (saskaņā ar pašreizējo parka rekonstrukcijas projektu tur notiktu pasākumi, kuru apmeklētāju skaits nepārsniedz tūkstoti – red.). Par to mēs domājam kompensācijā saņemt īres tiesības uz parka daļu blakus “Villa Medem”. Mums zemes ir par maz, lai iznāktu pastaigu vieta.”
A.Bajāra doma par villai piegulošās teritorijas paplašināšanu tuvinās tam, ko iztēlojušies ainavu arhitektūras studenti. “Nost ar privātīpašumiem – taisām īstu lietu!” runājot par studentu vīzijām, Latviešu biedrības paplašinātajā valdes sēdē teica pilsētas galvenais mākslinieks Georgs Svikulis. Protams, visi saprot, ka šis revolucionārais sauklis ir nereāls. Ne pašvaldība, ne valsts negrasās atpirkt no īpašniekiem ne “Villa Medem”, ne tai piegulošās privātās zemes. Tomēr varētu cerēt, ka ir iespējams saskaņot dažādo īpašnieku intereses, lai Jelgavā būtu par vienu skaistu vietu vairāk. Zināmi priekšnoteikumi tam ir. Un atliek vēl pateikties Jelgavas Latviešu biedrībai, kas, kopā ar profesori Aiju Ziemeļnieci ierosinādama ideju par 4. vispārējo dziesmu svētku piemiņas zīmes izveidošanu, aktualizējusi vēl būtiskāku jautājumu – kā nākotnē izskatīsies parkā ap “Villa Medem”?
