Kad sākas bērna gatavošanās pirmajai skolas dienai?
Kad sākas bērna gatavošanās pirmajai skolas dienai? Viens teiks – 25. augustā, cits – pavasarī, kad skolās pāris nedēļās mazos iepazīstina ar nākamo klasi, audzinātāju un galvenajiem darba principiem, bet daļa bērnu pirmsskolas iestādēs mācās un gatavojas skolai vairākus gadus. Jelgavas 4. vidusskolas pedagoģes ir pārliecinātas – skolai bērns jāgatavo visu viņa apzinīgo mūžu.
Kas jāprot bērniem, atnākot uz skolu, kādas problēmas iznāk risināt, ja bērni nav apguvuši nepieciešamo, «Ziņām» stāstīja 1. klases audzinātājas Sarmīte Sprūde (4. vidusskola) un Maruta Dombrovska (1. sanatorijas internātskola) un 4. klases audzinātājas Ritma Tautere un Santa Zaremba, kas 4. vidusskolā pirmklasniekus sagaidīs septembrī.
Disciplīna nav bezierunu pakļaušanās
Bērnam, atnākot uz 1. klasi, mainās viņa sociālā pozīcija: viņš no bērnudārznieka vai mājas bērna kļuvis par skolēnu. Tagad viņam ir dažādi pienākumi – jābūt disciplinētam, patstāvīgam, uzmanīgam, drošam. Sevišķi aktuāla ir disciplīna, ko nereti nepareizi uztver kā bezierunu pakļaušanos. Ir otrādi: disciplīna palīdz bērnam būt patstāvīgam, veikt pienākumus, justies labi un būt par sevi pārliecinātam.
1. septembrī skolā ienāk dažādi bērni. Kādi viņi ir, atkarīgs no individuālajām īpašībām. Bērni, sevišķi tie, kuri pirmsskolas iestādē mācījušies pēc programmas «Soli pa solim», ir apguvuši labas sociālās prasmes, prot darboties kolektīvā, viņiem ir izpratne par labo un slikto, saudzīga attieksme pret lietām, labi kontakti ar vienaudžiem.
Taču vispārzināms ir tas, ka bērnudārza bērni ir ļoti droši un ne vienmēr māk uzklausīt cita viedokli. Viņi parasti vēlas būt līderi, cīnās par savu pozīciju ikdienā un rotaļājoties. Mājas bērni ir emocionālāki, adaptācijas periods skolā viņiem ir ilgāks.
Jāmāk zīmēt, līmēt, griezt un pīt
Lai sekmīgi sāktu skolas gaitas, jābūt zināmām prasmēm – jāprot pareizi latviski runāt, pēc attēla izprast un noteikt darbības loģisko secību, pazīt vismaz dažus drukātos burtus un uzzīmēt tos, pazīt krāsas, zīmēt, locīt, griezt, līmēt papīru, pīt, darboties ar lineālu, jāprot orientēties laikā un telpā, jābūt apguvušam pašapkalpošanās iemaņas. Reizēm bērni neprot elementāras lietas, piemēram, pareizi turēt šķēres. Dzīve skolā kļūst sarežģīta, ja pirmklasnieks neprot rūpīgi padarīt darbu līdz galam, savākt savas lietas. Daudzi vecāki gan uzskata, ka pamatiemaņas jāmāca skolā, tomēr grūti gan bērnam, gan pedagogam, ja mazais ir atnācis uz skolu nesagatavots. Taču tā gadās bieži – bērniem nav skaidras pašas vienkāršākās norises dabā, piemēram, viņi nezina, ka sivēni ir cūkas mazuļi. Mācību temps 1. klasē ir straujš: līdz Ziemassvētkiem jau raiti jālasa.
Manējais – pats labākais!
Bērns apgūs pamatiemaņas, ja vecāki ar viņu spēlēs dažādas spēles, atradīs piemērotas grāmatas, iedos naudiņu vienkāršākiem pirkumiem.
Nedrīkstētu liegt savai atvasei draudzēties ar vienaudžiem. Var būt, ka vecāki ne vienmēr būs apmierināti ar bērna izvēli, taču tai ir jānotiek, lai nepieciešamības gadījumā to varētu virzīt pareizā gultnē.
Veiksme skolā atkarīga arī no vecāku attieksmes: ja viņi būs pārlieku nobažījušies par to, vai mazais visu varēs apgūt, vai neslimos, nedrošību sajutīs arī bērns. Taču nedrīkst būt arī otra galējība, kad vecāki ir bezrūpīgi pārliecināti, ka viss būs kārtībā. Šādos gadījumos nereti bērniem neveiksmes gadījumā mājās nav atbalsta, un, nespējot visu izpildīt, viņiem rodas nepatika pret skolu. Tāda var rasties arī tad, kad vecāki ir pārliecināti, ka viņu atvase ir pati labākā. Ja arī mājās ir vislabākais, tad skolā – ne vienmēr. Šādā situācijā sarūgtināti ir gan vecāki, gan bērni. Taču viņiem jāmācās pierast, ka bērns vairs nav centrā. Ja vecāki nav tam sagatavojuši, skolotāji pieredz dažādas bērnu neapmierinātības izpausmes, pat dusmu lēkmes.
Kā tev gāja? – Labi!
Pabeidzot 1. klasi, bērns ir krietni izaudzis. Apgūta ir grūta programma – mazais jau skaita līdz simts un raksta diktātus. Taču, cik viegli vai grūti tas padevies, atkarīgs no vecāku līdzdalības mācību procesā. Ne velti pat vienā no mācību grāmatām katrai apgūstamajai tēmai blakus ir lappuse vecākiem, kas paredz līdzdalību stundu gatavošanā.
Pirmklasnieks izpilda savus darbiņus jau skolā, taču pārrunas ar viņu par apgūstamajām tēmām ir nepieciešamas. Svarīga ir arī interese par to, kas noticis skolā, taču nez vai pareizi būs jautāt: «Kā tev šodien gāja skolā?» Parastā atbilde ir: «Labi», un, šķiet, ka vecāki tieši to ir arī gaidījuši, jo tad vairs nav jāiedziļinās problēmās un jādomā, kā palīdzēt vai uzmundrināt atvasi. Arī tad, ja patiešām veicies labi, bērnam jāredz, ka ģimenē par to priecājas. Ar laiku «atmaksāsies» pat ikvakara palīdzība somas sakārtošanā, jo vienmēr būs līdzi viss nepieciešamais. Skolā lieliski var redzēt, kuram bērnam mājās palīdz un kuri paši kuļas, kā māk. Skumji, ja vecāki, kas bērnam nepalīdz aizņemtības dēļ vai arī neprot to izdarīt, vāju sasniegumu gadījumā ir tie bargākie soģi.
Vēstule māmiņai un tētim
Jelgavas 4. vidusskolā ik mēnesi notiek skolotāju un sākumskolas bērnu vecāku tikšanās, kad tiek pārrunātas veiksmes un neveiksmes, apskatīti darbiņi. Skolotāja Santa Zaremba priecājas, ka dēls pirmklasnieks ik nedēļu raksta vēstuli vecākiem. Tajā aprakstītas nedēļas gaitas, notikumi, kas citādi varbūt vecākiem būtu paslīdējuši garām. Metode aizgūta no programmas «Soli pa solim» un sagādā māmiņai lielu prieku. Pēc vēstules saņemšanas ir jāraksta atbilde, kurā vecāki vērtē bērna padarīto, stāsta par saviem darbiem. Šādas vēstules krājas mapē un ir uzskatāma liecība bērna izaugsmei mācību gada laikā.
Savukārt 1. internātskolas skolotāja Maruta Dombrovska vasarā raksta vēstules saviem audzēkņiem.
Zinošāki, bet neveselāki
Jautāju skolotājām, kā gadu gaitā mainījušies bērni, kas sāk mācīties 1. klasē. Viņi uz skolu nāk attīstītāki, zinošāki, «tehniskāki». Mazāk zina pasakas, taču ir redzējuši vairāk filmu, prot spriest par dzīvi, zina ģimenes problēmas.
Uz skolu nāk kristīgi bērni, kurus vecāki veduši uz svētdienas skolām.
1. klasē savus bērnus piesaka arī cittautieši, un klasē ienāk dažādas mentalitātes un temperamenti. Mazie mācās citas tautas tradīcijas, novārtā atstādami savējās. Taču pāri nodarīts bērnam tiek tad, ja viņš neprot pat latviešu sarunu valodu. Mazajiem ir lieli pārdzīvojumi, un tā veidojas arī mazvērtības komplekss. Daudzi uzdevumi ir jāsagatavo kopā ar vecākiem, bet, ja viņi paši latviski neprot, tad bērnam klājas visai grūti. Acīmredzot ne visi vecāki to saprot. Kā gan vērtēt krieviski runājošu mammu, kas savu bērniņu atved uz latviešu skolu un paziņo, ka palīdzēt gan viņa neko nevarēs.
Diemžēl slikti ir tas, ka uz skolu nāk neveselāki un nervozāki bērni. Tāpēc, gatavojoties skolai, atvasītes jāaizved arī pie ārsta – ne vien, lai «nokārtotu papīrus», bet lai izzinātu visas ar bērna veselību saistītās problēmas.
