Sidrabenes pagasta Antonos nu jau 20 gadu dzīvo Arvīds Otto Grīnbergs. Onkulis – kluss, mierīgs, lieki sev uzmanību nepiesaista.
Sidrabenes pagasta Antonos nu jau 20 gadu dzīvo Arvīds Otto Grīnbergs. Onkulis – kluss, mierīgs, lieki sev uzmanību nepiesaista. Pašvaldības un citu valsts iestāžu uzmanības lokā viņš nonācis pēc tam, kad kaimiņi presei darīja zināmu faktu, ka Arvīds kopš 1980. gada dzīvo bez pases, bez pieraksta un ar visām no tā izrietošajām sekām.
Pase sadegusi, un jauna nav nokārtota
Arvīds Otto Grīnbergs dzimis 1928. gadā Rīgā. Ilgus gadus strādājis Bauskas rajona Iecavas pagasta Misā par mehanizatoru un šoferi. Pase viņam sadegusi ugunsgrēkā 1980. gadā. Tolaik Arvīds laikam nav apjautis dokumentu svarīgumu, tāpēc steigšus nav devies uz valsts iestādēm pēc palīdzības. Arvīds pats stāsta, ka pēc sievas nāves padzirdējis – Sidrabenes pusē viņas vecākiem bijusi māja. Iecavā vairs nekas neturēja, un vīrs nolēma pārcelties uz Sidrabeni. Taču tur Arvīdu sagaidījusi liela vilšanās, jo cerēto māju vietā viņš ieraudzījis tikai zemes pleķīti. Par laimi, kaimiņos dzīvojis kāds vīrs, kas viņu pieņēmis savā pajumtē. Tā arī Arvīds nokļuvis Antonos. Pirms vairākiem gadiem māju saimnieks traģiski gāja bojā, un nu Arvīds tur mīt kopā ar kādu attālu saimnieka radinieci. Joprojām bez pases, bez pieraksta. Tāpēc arī nevar saņemt pensiju vai kādu sociālo pabalstu no pašvaldības.
Arvīds dzīvo no kaimiņu žēlastības
73 gadus vecais vīrs stāsta, ka nekad nevienam neko nav lūdzis: «Es cenšos iztikt pats – maizīti pelnu savām rokām. Kaimiņos dzīvo labi cilvēki, pie viņiem eju piepelnīties. Nav jau tā, ka no rīta pamostos un sāku apstaigāt kaimiņus – pa šiem gadiem esmu izzinājis, kā kurš no viņiem dzīvo un ko katram es varētu piepalīdzēt. Tagad man arī, piemēram, ir darbiņš – jāiet kaimiņienei malku skaldīt. Citkārt kādam vajag zāli nopļaut. Darbus jau var sameklēt. Tak jau savu latiņu nopelnu un paēdis arī esmu.»
Arvīds jau nav nemaz gaidījis, ka kāds viņam nāks palīgā nokārtot dokumentus: «Es biju aizgājis pie iepriekšējā pagasta priekšsēdētāja Gundara Liepas, taču viņš atbildēja, ka es neesot viņu pagasta iedzīvotājs, tāpēc arī man nevarot palīdzēt. Ieteica doties uz Bausku. Bet kā tad lai es līdz turienei tieku? Atmetu atkal visam ar roku. Ko tad man, vecītim, vajag – dzīve jau gandrīz nodzīvota. Redz’, ja cilvēks tā mierīgi dzīvo, nevienam par viņu nav nekādas daļas. Kam tad interesē, kā man te iet?»
Arvīdam ir arī bērni, bet viņi mīt Rīgā un tēvu apmeklē ļoti reti: «Tā jau ir ar tiem pilsētniekiem – viņi tikai gaida, ko tas lauku vecītis viņiem var iedot. Bet man jau nav nekādu labumu, tāpēc arī bērni mani ir aizmirsuši. Un es jau arī no viņiem neko neprasu.»
Tagad Arvīds cer, ka varbūt vēl izdosies sagaidīt savu pirmo pensijas dienu, jo jaunais pašvaldības vadītājs Jānis Vīgants solījies palīdzēt: «Viņš bija atbraucis un teicās tās lietas nokārtot. Es jau daudz nelūdzu – lai tikai ļauj man te dzīvot un neatņem to mazo zemes pleķīti, kas ir pie mājas.»
Antoni nevienam nepieder
Izrādās, ka Arvīds ne tikai dzīvo bez dokumentiem, viņš arī mīt mājā, kas juridiski nevienam nepieder. Pašvaldības vadītājs J.Vīgants skaidro, ka Antoni savulaik no kolhoza nodoti īpašniekam, taču juridiski nekas nav nokārtots. Pašvaldība jau konsultējusies vairākās institūcijās, ko šādā gadījumā darīt. Bet atbilde nav saņemta.
«Ja izdosies nokārtot A.Grīnberga dokumentus, mēs viņu varēsim pierakstīt Antonos, iebilst pret to nav kam. Zemes pie mājas ir maz, it kā jaunais kaimiņš esot izteicis vēlēšanos iegūt to savā īpašumā, bet pagaidām tā lieta ir apklususi. Domāju, ka Arvīds varēs turpināt šo zemi apstrādāt. Patlaban cenšamies palīdzēt viņam tikt galā ar dokumentu kārtošanu.»
Migrēt pa migrācijas pārvaldi
Jautājums vienkāršs: ko darīt cilvēkam, kuram nu jau 20 gadu nav nekādu dokumentu? Nav viegli iegūt atbildi uz šo jautājumu. «Ziņas» mēģināja sazināties ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Jelgavas pilsētas un rajona nodaļu. Pirmais zvans uz Pasu daļu šķita ļoti cerīgs. Darbiniece laipni paskaidroja, ka katrs cilvēks ir individualitāte un katrs jautājums tiek risināts atsevišķi. Taču tad saruna aprāvās – izrādās, ka neviens ierēdnis bez sava priekšnieka atļaujas runāt nedrīkst. Neatlika nekas cits kā no paša zemākā ierēdņa zvanīt arvien «augstāk». Līdz arī nodaļas priekšnieka vietniece pasu jautājumos Zanda Pētersone un priekšnieka vietnieks Māris Turks tik vien varēja pateikt, ka katrs gadījums ir individuāls. Bet arī tas notika tikai pēc sazināšanas ar Rīgas kantori. Par šo gadījumu nodaļā runāt nevarēja neviens. Sagatavoties intervijai ierēdņi bija gatavi tikai pēc nedēļas.
Nu, domājams, pēc šādas «migrācijas» no ierēdņa pie ierēdņa jebkuram apskrietos dūša pildīt savu pilsoņa pienākumu. Bet «Ziņas» neapstājās, devās tālāk – uz valsts mēroga Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi, kur arī saņēma atbildi.
Pasi saņems pēc mēneša
Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Pasu nodaļas vadītāja Dzintra Peneze apliecināja, ka Sidrabenes pašvaldība jau ir spērusi pirmos soļus, lai palīdzētu Arvīdam saņemt pasi: «Ja cilvēks pats finansiāli vai arī fiziski nevar atļauties ierasties mūsu pārvaldē, viņš to var uzticēt pašvaldībai. Tā noticis arī šajā gadījumā – pašvaldība ir pieprasījusi Arvīda Grīnberga dzimšanas apliecību, par dzīvesvietu uzrādījusi mājas «Antonus», un tas ļāvis viņu reģistrēt mūsu reģistrā. Viņš ir Latvijas pilsonis, dzimis Latvijā. Šķiet, ka viss ir kārtībā. Tagad tikai pašam jādodas uz mūsu pārvaldes Jelgavas nodaļu, līdzi ņemot foto, un pēc mēneša A.Grīnbergs varētu arī dabūt pasi. Viņam gan būs jāuzraksta paskaidrojums par bijušo dokumentu likteni, bet parasti gan šādos gadījumos problēmas nerodas. Valsts nodeva par pases saņemšanu ir divi lati, ja tā pazaudēta. Vēl nekad nav gadījies, ka cilvēks pasi nesaņem naudas trūkuma dēļ. Ja viņš pats nevar samaksāt, tad parasti pašvaldība vai arī sociālie dienesti sedz pases iegādes izmaksas.»
D.Peneze stāsta, ka šis gadījums nebūt nav unikāls, jo ik pa laikam pārvaldē ierodas cilvēki, kas gadiem ilgi nav nokārtojuši dokumentus: «Ir pat reizes, kad cilvēks vēl joprojām dzīvo ar «zaļo» pasi, kas tika laista klajā 1946. gadā. Valstī ir arī ap astoņiem tūkstošiem iedzīvotāju, kas nav nomainījuši «sarkanās» pases pret «zilajām». Tie ir cilvēki, kuriem nav vajadzības pēc šā dokumenta, jo viņi nekontaktējas ar valsti – apmēram viens procents no pilsoņu kopskaita, valstī tā ir norma. Neviens viņus nevar piespiest iet pēc pases. Parasti viņi sarosās tad, kad jūt iespēju iegūt finansiālu labumu no tā, ka viņiem ir nokārtoti dokumenti.»
