Nemanāma, kamēr vien tā ir, – gluži kā tautas mīklā. Šādi dažkārt tiek sacīts par elektrību.
Nemanāma, kamēr vien tā ir, – gluži kā tautas mīklā. Šādi dažkārt tiek sacīts par elektrību. Mistiski mēdz būt arī ar Latvijas enerģētikas milzi “Latvenergo” saistītie, reizēm pat trillera cienīgie notikumi – līdz šim ne vienam vien saistība ar šo kompāniju beigusies ar autoavāriju, bojāeju mīklainos apstākļos. Arī ar kritienu no balkona vai bites kodiena. Būdams ienesīgs un valstij piederošs monopols, “Latvenergo” vienmēr bijis kārdinošs kumosiņš visām pie varas esošajām elites partijām, kas allaž centušās sev nodrošināt reālu ietekmi tā vadībā. Gigants itin bieži kalpojis kā pašpalīdzības kase, par ko liecina daudzkārtējā valstsvīru komandējumu apmaksa no uzņēmuma līdzekļiem.
Pamatīga šķēpu laušana paredzama šoruden, kad pilnvaras beidzas pašreizējam “Latvenergo” valdes priekšsēdētājam Kārlim Miķelsonam un viņa vietniekam Aigaram Meļko. Pirmās cīniņa pazīmes jūtami elektrizētajā gaisotnē bija samanāmas jau pagājušajā mēnesī, kad, “protestējot pret uzņēmuma padomē valdošo dubultmorāli” slepenu dokumentu nozaudēšanas lietā, no tās demonstratīvi aizgāja ar Tautas partiju saistītais Gints Lipsbergs. Jaunās padomes iecelšana radīja minimālas izmaiņas, toties “mācītāju” partijai tika nepārprotami norādīts uz nevēlamību tajā, izbrāķējot no satiksmes ministra Šlesera pārraudzītās sistēmas “iekšām” nākušo protežē. Žests gana agresīvs, gluži kā atmaksa par minētās partijas biedra Radzeviča pirms vairākiem gadiem veikto “uzbraucienu” uzņēmuma vadībai.
Pašlaik situāciju vēl noslēpumaināku dara arī padomes priekšsēdētāja, ar partiju “Jaunais laiks” (JL) saistītā Viļa Vītola nostāja – vienā brīdī viņam pret pašreizējās valdes darbu nopietnu pretenziju nav, jau nākamajā mirklī no zila gaisa tiek meklētas dežūrfrāzes, ka strādāt taču varot vēl labāk, liekot saprast, ka līdztekus valdes priekšsēdētāja pārvēlēšanai pastāv arī citas alternatīvas.
Ne bez iemesla tiek piesaukta JL vēlme iegūt kontroli “Latvenergo” valdē. Grūti pašreizējā situācijā citādi kā vēlmi izvirzīt sev vēlamu personāliju tulkot partijas ierosinājumu uz vadošajiem amatiem rīkot atklātu konkursu, īpaši ņemot vērā šābrīža valdes priekšsēdētāja darba kvalitāti un apolitiskumu. Sašutumā par tik atklātu nekaunību padomes sēdi pameta vairāki tās locekļi, bet JL tā arī neuzdrošinājās “nospiest slēdzi”, lai savu ideju akceptētu. Jāpieļauj – aiz bailēm no tā, ka pamatīga voltāža valdošās koalīcijas ietvaros varētu ķert pašu JL.
Miķelsons allaž, pat būdams “naftinieks”, spējis izpelnīties ieturēta godavīra reputāciju, ko pratis arī saglabāt, atrodoties visai “elektrizētā” postenī, pa gabalu turoties no skandāliem un politiskām intrigām, nordiskā mierā publiski klāstot uzņēmuma nākotnes plānus, restrukturizācijas līkločos aizstāvot sabiedrībai tīkamo pozīciju par elektroenerģijas tarifu nepaaugstināšanu. Tādēļ kā strāvas trieciens elektriskajā sēdeklī nāca tarifa pēkšņais kāpums pirms nepilniem pāris gadiem. Neko labu nesola arī pašreizējais nodoms sakarā ar vispārējo dārdzību uzņēmuma attīstības vārdā izskatīt jautājumu par maksas paaugstināšanu. Ir arī ko atrādīt uzņēmuma uzraugiem un īpašniekam (valstij). Pēdējā gada pārskatā vairākās pozīcijās novērojams krass izmaksu samazinājums, toties peļņa, pateicoties formālam grāmatvedības instrumentam, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, pat dubultojusies, sasniedzot teju divdesmit piecus miljonus latu.
Kādas strāvas priekšvēlēšanu gaisotnē ietekmēs “Latvenergo” vadību, pašlaik paredzēt, šķiet, neiespējami. Tomēr skaidrs, ka likteņupes plūdums neapstāsies, tādējādi ļaujot gan iekvēloties Iļjiča spuldzītēm, gan darboties tālrāžiem, kur, visticamāk, vēl ne reizi vien varēsim vērot sīvu sāncensību par kādu svarīgu un ietekmīgu, bet vienlaikus ļoti “elektrisku” krēslu.
