Dzīve Jelgavā kļūst aizvien saspringtāka un interesantāka. Ne vienmēr ieredzētā integrācija un globalizācija brāžas arī pār ceturto mūsu valsts lielāko pilsētu.
Dzīve Jelgavā kļūst aizvien saspringtāka un interesantāka. Ne vienmēr ieredzētā integrācija un globalizācija brāžas arī pār ceturto mūsu valsts lielāko pilsētu. Pamazām aizvien vairāk sasprindzināties iznāk vietējiem tirgotājiem, jo konkurence saasinās gan Jelgavas iekšienē, gan arī «uzglūn» no malas. Nupat kā ir parādījušies gribētāji pilsētas centrā būvēt tirdzniecības centru, bet tam savukārt pretojas vietējie mazie veikalnieki. Zināmā mērā var runāt par divu viedokļu polarizāciju (to varēja just arī ceturtdienas Domes sēdē) – ļaut vai neļaut starptautiskajām lielveikalu ķēdēm ienākt un būvēties Jelgavas centrā.
Argumentu netrūkst abu viedokļu piekritējiem. Šajā gadījumā liberālāk noskaņotie domā, ka visu izšķirs tirgus, nevis kaut kādi administratīvi noteikti ierobežojumi. Un, šķiet, šādi spriedumi ir ļoti loģiski, jo, kā izskatās, lielveikalu ķēžu invāzija visās Latvijas lielākajās pilsētās ir tikai laika jautājums. Bet, ja pilsētas centrs ir slēgts ārvalstu lielveikaliem, tad pēdējie, protams, var izdarīt secinājumus par investīciju vidi Jelgavā.
Loģikas netrūkst arī iepriekšminētā viedokļa oponentiem, kas uzskata, ka pilsētas centrā lielveikaliem nav vietas. To ienākšanas rezultātā cietējs būšot mazais un vidējais tirgotājs. Bet vai pircējs?
Vēl viens vērā ņemams apstāklis ir no iepriekšējās Domes mantotais pilsētas ģenerālais plānojums, kas ir diezgan bēdīgā stāvoklī. Tāpēc visai apsveicamas ir jaunās pašvaldības administrācijas aktivitātes ģenerālplānu sakārtot, pie Domes Būvvaldes izveidojot darba grupu, kas izskatīs katru priekšlikumu, kurā ir paredzēts Jelgavā būvēt veikalu, ja tā platība pārsniedz 300 kvadrātmetru. Skaidrs, ka veikalus nevar būvēt, kā un kur pagadās, citādi potenciālo bankrotu gadījumā, kas saasinātās konkurences dēļ acīmredzami būs neizbēgami, Domei būs jāmeklē nauda šo «arhitektūras pieminekļu» nojaukšanai. Tomēr, no otras puses, šādai darba grupai nevajadzētu kļūt par šķērsli ārvalstu tirdzniecības tīklu ienākšanai Jelgavā.
Būsim atklāti, pašlaik Jelgavas centrā nav neviena daudzmaz plaša un moderna veikala ar daudzveidīgu sortimentu, kur pircējs varētu salikt ratiņos visu nepieciešamo, negrūstoties ar citiem pircējiem vai pārdevējiem, un aizstumt savus pirkumus līdz automašīnai. Bet attiecībā par mazajiem un vidējiem tirgotājiem, kurus it kā izspiežot starptautiskās lielveikalu ķēdes, ir zināmas aizdomas, ka visvairāk rūpes viņiem sagādā piedāvāto preču cenu līmeņa atšķirības – kādas ir minētajām lielveikalu ķēdēm un kādas – viņiem pašiem.
Tāpat, šķiet, nevienam nav noslēpums, ka jelgavnieki, kas strādā Rīgā (un tādu ir ap 15 tūkstošiem) pamatā tur arī iepērkas. Vietējie tirgotāji savā starpā dala atlikušos darbspējīgos, pensionārus un studentus. Zinot sociālo situāciju pilsētā, var droši sacīt, ka Jelgava neizceļas ar augstu pirktspēju. Tāpēc, izvēloties starp vietējiem veikaliem un ārvalstu ķēdēm, domniekiem nenāktu par skādi padomāt arī par pircējiem, kuru ir daudz vairāk nekā tirgotāju. Komunālo pakalpojumu dārdzības dēļ ļoti lielai daļai jelgavnieku ikdienā iznāk skaitīt santīmus, un dziļākajā būtībā viņiem ir vienalga, kam viņi tos grašus atdod, – vietējiem vai ārvalstu veikalniekiem, ka tik būtu mazāk jāmaksā. Domei nevajadzētu ignorēt šo apsvērumu.
Pašlaik zināmā mērā jūtama vietējo tirgotāju politiska nostiprināšanās, piemēram, ievēlot licencēšanas komisijā Jelgavas Tirgotāju un ražotāju asociācijas pārstāvi. Jācer, ka nebūs nekādu pret potenciālajiem konkurentiem vērstu pasākumu. Vietējie uzņēmēji, tāpat kā mazais un vidējais uzņēmējs, protams, ir jāatbalsta. Par to neviens nešaubās. Tikai ievērojot biznesa ētikas principus un saprāta robežās. Citādi var gadīties, ka cīņa it kā būs izcīnīta, bet ārvalstu uzņēmēji savos investīciju plānos Jelgavai pāri vilks treknu krustu.
