«Man ir divas rokas – viena sev, otra, lai palīdzētu citiem,» saka jelgavniece Viktorija Buraka
Uz sarunu Viktorija atbrauc ar taksometru, jo pat vēlā vakara stundā aizkavējusies pie darbiem Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā. «Jau kopš vidusskolas zināju, ko vēlos dzīvē sasniegt, un mērķtiecīgi virzījos to, iestājoties LLU studiju programmā «Sabiedrības pārvalde»,» stāsta studente, kas ir apstājusies pie kārtējā pārbaudījuma, ko viņai sagādājusi dzīve.
Viktorija absolvēja vidusskolu kā viena no labākajām Jelgavas 1. ģimnāzijas skolniecēm pēc vidējā vērtējuma, līdz ar to viņai bija iespēja mācīties gandrīz jebkurā studiju vietā budžeta grupā. Tomēr viņa izvēlējās LLU maksas studiju programmu. Viktorija ir viena no diviem desmitiem studentu, kam nu jāpārtrauc mācības programmā «Sabiedrības pārvalde», jo to paredzēts slēgt. LLU gan par tādiem plāniem studentus iepriekš nav brīdinājusi, bet tagad saka – programmu slēgs tikai tad, kad visi līdz pusceļam tikušie būs izvēlējušies pamest augstskolu vai pāriet citā programmā.
Mērķis – sarkanais diploms
Viktorija stāsta, ka šajā programmā studēja viņas māsa un ir dzirdējusi labas atsauksmes, turklāt humanitārās un sociālās zinātnes vienmēr patikušas, tāpēc arī izvēlējās studijas šajā jomā. «Jau vidusskolā zināju, ka studēšu Jelgavā. Patika doma, ka lekcijas notiek pilī, turklāt viss ir viegli pieejams un nekur tālu nav jābrauc. Visus šos gadus popularizēju LLU, pārstāvot augstskolu izstādēs, rakstot «Plēsumā» un aicinot skolēnus mācīties studentu galvaspilsētā,» stāsta Viktorija. Viņa savas spējas pierāda ikdienas pienākumos un dažādos semināros. Jauniete atklāj, ka vidusskolā aizrāvās ar žurnālistiku, bija Jelgavas 1. ģimnāzijas skolas avīzes redaktore, korespondente un maketētāja, tagad šīs prasmes viņa turpina attīstīt arī darbā bibliotēkā, kur atbild par sabiedriskajām attiecībām, bet labprāt piedalās dažādu pasākumu organizēšanā un izstrādā afišas un plakātus.
Lai gan tagadējie darba pienākumi paplašina Viktorijas redzesloku un tiešā mērā nesaistās ar kvalifikāciju, ko apgūst LLU, viņa jūtas nedaudz vīlusies augstskolā, jo nebūs iespējas pabeigt iesākto studiju programmu: «Par savu mērķi izvirzīju sarkano diplomu, ko vēlējos saņemt absolvējot augstskolu, tāpēc cīnījos par katru vērtējumu, ko saņēmu. Turklāt uzskatu, ka programma ir unikāla, to nav iespējams pielīdzināt kādai citai, un, pabeidzot studijas kādā citā specialitātē, sapnis par izcilības diplomu pārtrūktu.» Viņa piebilst, ka lielāko vilšanos sagādā fakts, ka augstskola medijos paudusi pārliecību, ka programma «Sabiedrības pārvalde» ir nekvalitatīva un neperspektīva, nostādot studentus un absolventus nepatīkamā situācijā.
Mācās neplānot lietas un notikumus
Viktorija nevar ilgi nosēdēt, neko nedarot, nepārtraukti ģenerē idejas sevis attīstīšanai un realizēšanai. «Savulaik ar kursabiedriem pat bijām nolēmuši izveidot jauniešu intelektuālās attīstības centru, kur ar interesantām idejām attīstītu skolēnu un studentu erudīciju, iegūtu jaunas zināšanas un iemaņas, iesaistoties dažādās aktivitātēs, semināros un diskusijās, taču sapratām, ka pašiem vēl ir jāaug un jāmācās, turklāt nesaņēmām arī atbalstu no pašvaldības,» stāsta studente, piebilstot, ka tuvākajā nākotnē tomēr mēģinās realizēt šo ideju.
Viktorijai ir maz brīvā laika, jo viņa labprāt interesējas par tādām lietām, kas palīdz gūt zināšanas un attīsta iekšējo pasauli. Tāpēc jau vidusskolā, kad aizsāka darboties žurnālistikā, vairāk pievērsās gramatikas apguvei, tagad apmeklē lekcijas un seminārus, bet atslodzes brīžos iegrimst kādā romānā vai motivē sevi, pārlasot domugraudus. «Interesē psiholoģija un filozofija, tāpēc patīk lasīt Paulu Koelju romānus, bet filmās visvairāk iedvesmo Odrija Hepberna, kas sevī apvieno sievišķīgumu, gudrību, eleganci, labsirdību un mērķtiecību,» atklāj jelgavniece.
Viktorija stāsta, ka agrāk paticis visu kārtīgi saplānot, un viss notika apzināti, taču šī vasara apgrieza kājām gaisā viņas domāšanu, tāpēc tagad cenšas iemācīties plūst arī pa straumi.
Viktorijai patīk pavadīt laiku ar ģimeni un draugiem, doties tuvākos un tālākos ceļojumos tepat Latvijā un ārpus tās robežām vai pazvilnēt ar māsu pie jūras. Studente neslēpj, ka kādu dienu noteikti aizceļos līdz Francijai, jo aizrauj šīs valsts kultūra, filmas un stils. Viņu vairāk piesaista kultūras pasākumi, kuriem ir pievienotā vērtība, nevis trakas jauniešu ballītes, patīk apmeklēt teātra izrādes. Viktorija cer, ka Jelgavā reiz būs kino, jo tas esot vienīgais, kas viņai pietrūkst dzimtajā pilsētā.
Piedzīvojumiem neatliek laika
Kopš 16 gadu vecuma Viktorija ir veģetāriete. Gaļas izstrādājumi viņai nekad nav garšojuši, taču bērnībā vecāki uzstāja, ka tie ir jāēd, jo tā esot uzturā nepieciešamā pārtika. «Nevarēju pieņemt, ka cilvēki ēd gaļu, zinot, kā to iegūst. Tāpēc, kad paaugos un pati varēju izlemt, pilnībā atteicos no tās. To es saucu par dzīvesveidu, tā nav tikai atteikšanās no gaļas produktiem. Turklāt arī zvērādas kažoku mugurā nekad nespēšu uzvilkt,» atklāj jelgavniece, piebilstot, ka nu jau arī pilsētas ēdināšanas iestādēs ir iespēja izvēlēties veģetāru ēdienu, nevis apmeklēt kafejnīcu, pasūtot tikai dzērienu. Viņa neslēpj, ka, gatavojot maltīti sev, eksperimentē un dažādo pārtiku, lai uzturs būtu daudzveidīgs un sabalansēts.
Viktoriju no rītiem pamodina stipras kafijas tase un pastaiga līdz darbam. Viņa nekad nekavē, nespēj iedomāties savu garderobi bez pievilcīgām klasiska piegriezuma kleitām un augstpapēžu kurpēm. Viņasprāt, cilvēks var justies laimīgs, ja seko iekšējām sajūtām un izmanto visas iespējas, ko sniedz dzīve, tāpēc sāk pierast pie domas, ka mainīsies apgūstamā studiju kvalifikācija. «Tagad, ieejot Jelgavas pilī, ir pavisam citādas sajūtas nekā pirms tam. Mēs ar kursabiedriem simboliski salīdzinām sevi ar jauno Jelgavas skulptūru Driksas krastā, jo tagad arī esam klīstošie studenti bez pajumtes. Gribas kliegt, bet šķiet, ka neviens nedzird, ka neizdodas izdvest skaņu,» secina Viktorija. Pirms katra izaicinājuma studente apsver neizdošanās iespēju, taču tik un tā mēģina un sasniedz iecerēto, piedzīvojumiem īsti neatliek laika, jo darbs bibliotēkā aizpilda ikdienu, bet grāmatas – atlikušo laiku.
Viena roka sev, otra – citiem
Uz jautājumu, kādu viņa redz tuvāko nākotni, Viktorija bilst: «Iespējams, nesaņemšu sarkano diplomu, bet ceļā uz jauniem mērķiem un virsotnēm noteikti neapstāšos, jo tagad esmu guvusi labu mācību – lai arī kādus šķēršļus un grūtības sagādā dzīve, es cīnīšos līdz galam, vienmēr paturot prātā domu, ka man ir divas rokas – viena, lai palīdzētu sev, otra, lai palīdzētu citiem.» ◆
