Tas nu ir nokārtots – jaukas dakteres uzraudzībā un veiklas māsiņas izpildījumā otrā vakcīna pret Covid-19 ir saņemta. Nelielas bažas, protams, ir, jo stāstu par izjūtām pēc potes ir tikpat, cik cilvēku. Faktiski reālu stāstu nav īpaši daudz, tuvinieki padalās, kas nu otrajā dienā katram bijis, un – aizmirstam. Savukārt komentāru pie mediju rakstiem, pat visai attālām tēmām, ir pārpārēm, ko es (lai nu man tiek piedota grēcīgā interese!) izstudēju pamatīgi un palieku pie atziņas, ka ne jau katra sliktā ziņa ir dezinformācija. Tāpat jau tur, “augšā”, zinātniekiem arī domas dalās. Protams, dziļās teorijas par, piemēram, gēniem un čipiem tomēr uzskatu par folkloru.
Tā nu vakarā, nekādas pašsajūtas izmaiņas nejuzdama, puslīdz mierīgi dodos uz gultu. Kājās pavalkātas iešļūcenes, un laikam jau tik izvalkātas, ka sāk čīkstēt. Bet varbūt grīdas dēļi iečīkstas. Palēkāju, nekā nav, speru soli, pīkst un pēc brīža atkal pīkst. Paspēju piemirst, pīkst atkal. Pašūpojos uz gultas – nē, nav tas. Tā kā blakus, bet varbūt uz lodžijas. Tur neko neredzu un nedzirdu. Liekos gultā palasīt un varu apzvērēt, ka ne milimetru nepakustējos, bet kaut kas nopīkst atkal! Pie sevis pasmejos, re, čips iekšā un vēl raida signālus. Ienāk prātā stāsti par magnetizēšanos, bet tādas domas noraidu kā muļķīgas. Tomēr ar signāliem jūtos saistīta. Vēl nevaru pateikt – no manis vai uz mani, bet jocīgi paliek. Skaidri zinu, ka nekam tādam neticu, tomēr šļūcu no gultas ārā sūdzēties vīram. Zināt, baigais atvieglojums, kad viņš saka, ka arī pīkstienus dzirdējis. Taču izskatās, ka viņš netaisās iedegties par šo lietu, bet tā vis nebūs, ka tieši šajā vakarā mūsu mājās būs kaut kādi nenoskaidroti signāli!
Ņemam lukturīšus un raugāmies uz lodžijas – varbūt kāds putniņš kaut kur iesprūdis. Nebūtu brīnums, jo ik pa brīdim mūsu kaķene pa nakti uz lodžijas ir atstājusi tīri žēlīgas ainas pēc brīnišķīgas medību nakts. Bet šovakar tukšs un kluss. Tīri salecos, jo tagad signalizē aiz muguras, istabā!
Briest iekšģimenes nemieri, jo domas sāk stipri dalīties – jāpievērš uzmanība tādiem “ārpuszemes” signāliem vai ne un, galvenais, no kurienes tie nāk. Es, kā svaigi vakcinēta, jau nu to nevaru tā atstāt un sāku nervozēt. Stāvam koridorā ar tīri sparīgu domu apmaiņu. Te parādās jaunāks ģimenes loceklis, kam, par laimi, ne pārāk bargi, norādu, ka te nav ko jaukties, kreņķu tāpat pietiek. Tomēr saņemam papildu apliecinājumu, ka pīkstieni ir dzirdami gan. Labi, trīs galvas labāk, bet nu jau šķiet, ka vairs ne šajā situācijā. Diemžēl. Taču jaunāka galva ir jaunāka un pie reizes arī apķērīgāka. “Palūkojiet, vai signāls gadījumā nenāk no dūmu detektora?” Un beidzot darām to, kas katram krietnam cilvēkam laiku pa laikam jādara, – paceļam acis uz augšu!
Viss ģeniālais ir vienkāršs vai otrādi. Protams, jaunajam dūmu detektoram gads ir apkārt, un tas signalizē, ka laiks nomainīt bateriju. Bet, redz, pagānam vēl ir tik daudz iekšā, lai šādi pīkstētu un pataisītu cilvēkus par muļķiem!
Tajā pašā vakarā saimnieciski izlasu dūmu detektora instrukciju. Viss skaidrs par pīkstošo skaņu ar 30 sekunžu intervālu… “Pēc iespējas ātrāk nomainiet bateriju!” Nevienam šo nestāstīšu, lai kāds mani nesabaidītu un neteiktu, ka stari no vakcīnas izlādēja bateriju.
