Laikā, kad liela daļa iedzīvotāju cīnās par izdzīvošanu jeb, tautas valodā sakot, «galu savilkšanu», otrajā un tālākajos plānos paliek tāds būtisks jautājums kā veselības saglabāšana.
Laikā, kad liela daļa iedzīvotāju cīnās par izdzīvošanu jeb, tautas valodā sakot, “galu savilkšanu”, otrajā un tālākajos plānos paliek tāds būtisks jautājums kā veselības saglabāšana. Daudzi noteikti sacīs, ka tas ir loģiski, jo ar rūcošu vēderu domāt par veselību ir lieka greznība, ar melnu humoru piebilstot, ka sešas pēdas zem zemes tā vienalga nebūs vajadzīga.
Lai cik dīvaini šķistu, cilvēks tā iekārtots, ka lielākoties par veselību sāk domāt tikai tad, kad jau ir mazliet par vēlu un bez ārsta kabineta apmeklējuma vairs nekādi neiztikt. Latvijā, gadiem ritot, ar slimībām, ko izraisa nepareizs un pārmēru trekns uzturs, sirgst gados arvien jaunāki cilvēki, un problēmas skārušas arī skolēnus. Sirds kaites un aptaukošanās kļuvušas par sava veida laikmeta melnajiem simboliem ne tikai vietējā, bet arī pārtikušās Eiropas mērogā – pat pēc vispieticīgākajiem datiem, ES valstīs ik gadu par 400 000 palielinās tādu skolas vecuma bērnu skaits, kuriem ir liekais svars. Īstenu “lāča pakalpojumu” šīs nebūšanas veicināšanā Latvijā sniedza pārtikas privātbodīšu ielaišana skolās, kas, no vienas puses, ar zināmiem un regulāriem ienākumiem papildināja mācību iestāžu nebūt ne pārtikušos budžetus, taču, no otras, – neizbēgami veicināja kartupeļu čipsu, saldumu un kokakolas īpatsvara palielināšanos skolēnu ikdienas ēdienkartēs. Attiecīgo produktu ražotāji un tirgotāji, protams, varēja berzēt rokas, jo kraukšķīgo našķu un ķimizēto burbuļūdeņu popularizēšanas kampaņu jūtīgā mērķauditorija ir neviens cits kā skolas bērni.
Tagad, kad ilgus gadus veselība dabūjusi trūkties no pastāvīgiem neveselīga uztura elementu uzlidojumiem, dvēseļu gans un bērnu un ģimenes lietu ministrs Baštika kungs, kas iepriekš izcēlies ar novatorisku ierosinājumu vēlēšanu tiesības piešķirt proporcionāli radīto bērnu skaitam, nolēmis ķerties vērsim pie ragiem un izlikt no skolām audzēkņu veselībai nedraudzīgās pārtikas krāvumus. Tiem, kas gatavojas piesaukt diskrimināciju, der atgādināt, ka līdzīgas normas jau ir spēkā Norvēģijā, Dānijā un Anglijā, kur skolās aizliegts pārdot bērnu veselībai kaitīgus pārtikas produktus, bet skolēni pusdienās ēd no mājas līdzpaņemtās maizītes un augļus, turklāt Norvēģijā noteikts aizliegums skolā našķoties ar bonbongām un citiem saldumiem. Iespējams, ka jau tuvākajā laikā šo valstu piemēram sekos arī Latvija, jo valdība šonedēļ atbalstīja ierosinājumu aizliegt skolās limonādes, saldumu un čipsu tirdzniecību.
Ietaupot valsts budžetā 11 miljonu latu, Ministru kabinets gan neatbalstīja Baštika kunga vadītās ministrijas sagatavoto priekšlikumu par brīvpusdienu piešķiršanu jaunāko klašu skolēniem, uzsverot, ka pusdienās notiesāt skolas virtuvē ceptās kotletes nevienu nevarēšot piespiest tik un tā. Minētais arguments atklāj problēmas otru – svarīgāko – pusi, proti, matemātikas formulu un gramatikas stūrakmeņu labirintos iestrēgušo vakuumu skolēnu izglītošanā ar veselību un uzturu saistītajos jautājumos. Ir vairāk nekā skaidrs, ka nekāds aizliegums nebūs efektīvs, ja augošais cilvēks netiks ar attiecīgiem argumentiem pārliecināts, ka vecāku dotos santīmus labāk iztērēt siltām pusdienām, kuras ar našķiem nevar aizvietot. Savukārt bez izskaidrojošā darba skolēns būs gatavs pat bastot mācību stundas, lai aizskrietu līdz tuvējam veikalam pēc kārotās, bet skolā nepieejamās čipsu paciņas.
Ministrs jau atzinis, ka cīņa par neveselīgās pārtikas izstumšanu no skolām nebūs viegla. Taču, nesākot rīkoties, pastāv nopietnas bažas, ka jau tuvākajos gados Latviju pārņems ne putnu gripas, bet aptaukošanās epidēmija un tās iedzīvotāji līdzināsies globālas “makdonaldizācijas” seku upuriem.
