Vai, kā mums vienmēr gribas citus pamācīt, norādīt, kā pareizāk, labāk. Bet uzklausīt otra piezīmes, gudros spriedelējumus gan tik viegli neprotam. Sak, pats jau vienmēr sev tas gudrākais.
Vai, kā mums vienmēr gribas citus pamācīt, norādīt, kā pareizāk, labāk. Bet uzklausīt otra piezīmes, gudros spriedelējumus gan tik viegli neprotam. Sak, pats jau vienmēr sev tas gudrākais.
Tā vienu dienu mani uzaicināja uz absolvēto vidusskolu tikties ar 11. klases skolēniem, kas pavisam drīz mēģinās nepieļaut kļūdu nākamajiem dzīves soļiem – izvēlēties sev īsto profesiju, kuru studēt, bet līdz tam neatslābt mācībās. Mans uzdevums bija pastāstīt par savām vidusskolas gaitām, mācīšanās nozīmi, studiju izvēli. Ieteikt, kam vairāk, kam mazāk uzmanības pievērst.
Es, skolu beigusi pirms vairākiem gadiem, tagad vēsu prātu atskatos uz to laiku un varu izvērtēt, kā būtu bijis labāk, ko darītu citādi, piemēram, nespītētos pretī krievu valodai. Bet, ja toreiz man to kāds būtu teicis – tik un tā neņemtu vērā, jo nenoticētu. Tā nu es stāstīju savu un draugu pieredzi, bet jutu, ka arī šie jaunieši galvenokārt nemaz necenšas ieklausīties, jo zina, ka darīs tā, kā paši gribēs. Viņos bija jūtama uzticēšanās saviem spēkiem un dažiem – paļaušanās uz veiksmi un citu rūpēm. Skolēni tikai viegli pasmīnēja, tāpat kā arī es tai vecumā, kad bija jāņem vērā apkārtējo atziņas un dzīves mācības par svarīgo. Katram mums vērtības atšķiras, un citi nezinās, kas zem visa “aprakts”, līdz ar to nepareizi spriedīs un, vēloties izlīdzēt, radīs “lāča pakalpojumu”.
Varbūt tomēr paretam der ieklausīties kādā citā? Taču kā, lai zina, vai padoms būs pareizais un īstais, – ka nesanāks sliktāk, nekā pašam lemjot, vai es neklausu citu teikto kādā svarīgā lēmumā. Laikam pašam jāsaprot, lai nākamreiz apdedzināšanās būtu mazāka un vainas apziņa gultos vien uz saviem pleciem.
Lai gan šķiet, ka mana viesošanās skolēnu prātos neaizķērās (bet, kas zina, jo skaļi jau neviens neatzīs, ka ieklausījies un pārdomājis), tomēr šim pasākumam bija vērtība. Man tas nebija “ķeksītis”.
Pirms tikšanās apdomāju, ko teikt, kas bijis svarīgs, vai neesmu vīlusies savos līdzšinējos darbos. Guvu atziņu, kas jau labu laiku snauda kādā kaktiņā. Lai gan studiju laikā bija šaubas par izvēli, ne pārliecība, runājot klases priekšā, sapratu, ka esmu īstajā vietā, daru to, kas patiešām patīk. Priecājos, ka nenobijos par to, ka nesanāks, ka būs “jāaplaužas”. Atliek vien pacensties, lai sanāktu labāk, un nevajag pārspīlēt, lai šī sajūta nepazustu un ilgāk varētu būt vietā, kas dod gandarījumu.
