Pirms sešiem gadiem bērnu un jauniešu centra «Junda» vadītājai Silvijai Andersonei dzima doma par zvanu ansambli. Tolaik pilsētā šāds kolektīvs, kur spēlēja pieaugušie, darbojās Jelgavas baptistu draudzē.
Līdz šodienai izdzīvojis tikai jauniešu zvanu ansamblis. Tajā spēlē vienpadsmit meitenes, vadību uzņēmusies Agrita Loca.«Emocionāli un neparasti, tas ir kaut kas īpašs pretstatā pasaules troksnim,» par ansambli teic S.Andersone.Agrita uzsver, ka uz meitenēm var paļauties. To viņas pierādījušas pērn Ziemassvētku koncerta laikā, kad vadītāja bijusi tālu no Latvijas, bet jaunietes gods godam tikušas galā.Ar savu notiČetrus gadus meitenes spēlēja ar čaimiem – zvaniem uz kamertoņa principa -, bet tagad viņu rokās ir zelta zvani no Amerikas. Ansamblis spēlē trīs oktāvu salikumā. Katrai dalībniecei ir sava partija, un viņa spēlē trīs vai četrus zvanus.«Ja kāda nav – ir caurums,» saka A.Loca. «Ja nav basu, iztrūkumu tik ļoti nejutīs, bet melodiskajā gājienā atšķirība ir viegli pamanāma.»A.Loca stāsta, ka sākumā meitenes «savām notiņām» vilkušas apkārt, atzīmējušas, ar kuru roku jāspēlē. Pat skaitīšana lapās bija uzrakstīta. Nu jau ir vieglāk, un reti tiek zīmēts.Jaunajiem skaņdarbiem viņas «izburas cauri» kopīgiem spēkiem. Arī tiem ir dažādi līmeņi, un ansamblis mēģina sasniegt augstāko, bet vēl jāapgūst vairāki tehniskie paņēmieni.Atbildīgākie ir zvani, kur skan melodija. Grūtāk esot spēlēt, ja tie jāmaina. Instrumenta izvēli nosaka arī tā lielums. Lielākie zvani jāizvēlas spēcīgākām meitenēm, mazākās tos nevarēs ilgi noturēt.Dalībniecēm bijušas arī tulznas un noberzumi, pat nelieli zilumi uz atslēgas kauliem. Bet meitenes turpina spēlēt, jo pāri visam ir gūtais gandarījums un pozitīvais uzlādējums. Agrita min, ka ideāli būtu, ja varētu krustu šķērsu mainīties un spēlēt jebko. Ir meitenes, kuras stingri turas pie savām skaņām, bet liela daļa arī ik gadu mainās.Arī vadītāja spēlē zvaniņus – vismazākos. Labprāt jau gribētu «būt brīva» un tikai diriģēt, bet diemžēl trūkst muzicētāju.Demokrātija kolektīvāMeitenes ir labi zināmas, «no malas» nākusi tikai viena dalībniece.«Mēs visas esam personības, bet tādas, kas «līmējas» kopā,» saka ansambļa dalībniece Aija Šeldere. Ja vajag, viņas arī pabaras. Reizi gadā rīko kopīgu pasākumu…Raksta turpinājumu lasiet sestdienas, 15.decembra, «Zemgales Ziņās».
