No svītas «Alberts», kas sākas un beidzas ar tām pašām smeldzīgajām ģitāras skaņām, līdz «Mauglim», no sirdi plosoša blūza līdz sarkastiskai ironijai – to visu trešdienas vakarā Jelgavas kultūras namā izspēlēja viena no astoņdesmito gadu latviešu supergrupām «Sīpoli».
Jau kopš savas zvaigžņu stundas grupa auditorijas simpātijas izpelnījusies ar trim galvenajiem spēlētās mūzikas stūrakmeņiem – tikai Mārtiņam Braunam tipiskā «rokrakstā» sacerētajām dziesmām un kompozīcijām, kurās nereti ieskanas pa ļoti pazīstamai niansei (atcerieties tēmu no kinofilmas «Aveņu vīns»?), Nika Matvejeva «vareno» plaša diapazona vokālu un pavadošā sastāva profesionalitāti.Tas viss bija klausāms arī šonedēļ notikušajā koncertā, kur kā īpašas «rozīnītes» jāizceļ «ritma mašīnistu» tandēms (dažādu laiku «Sīpolu» bundzinieki Juris Helvigs un Tālis Gžibovskis), kā arī jauno dziedātāju trio, kas jau pirms «nieka» divdesmit gadiem dzirdētajam skanējumam piešķīra jaunas un svaigas nianses.Vai vārdos tas viss ir aprakstāms? Laikam jau nē. Jelgavas koncertam sekos vairāki citās Latvijas vietās, tā kā vēl var paspēt. Šie «Sīpoli» acīs nekož.
