«Varbūt par jūsu gulēšanu sapulcēs nevajadzētu minēt tik plašai auditorijai kā avīzes lasītāji?» jautāju docentam Jānim Blīvim, kad ap četrdesmit gadu LLU nostrādājušais un nesen kolēģu vidū 80 gadu jubilejā sirsnīgi sveiktais vīrs minējis šādu faktu.
«Nē, to var,» pasmaida sirmais kungs. «Man jau miegam ilgāk par piecpadsmit minūtēm nevajag. Tad esmu atpūties un varu darboties tālāk.»«Es gāju vidusskolā, kad Jelgava jau bija nopostīta. 1944./45. mācību gadā apmeklējām agrāko Kurlmēmo skolu, bet pilsētā atrast dzīvesvietu bija ļoti grūti. Tādēļ katru dienu mēroju ceļu no Svētes pagasta vectēva mājām Vidiņiem un atpakaļ – kopā sešpadsmit kilometru. Agri dabūju celties, tad pusskriešus, pussoļojot uz Jelgavu. Tādēļ gadījās, ka stundās nāk miegs. Es iemācījos snauduļot un reizē klausīties, ko saka skolotājs. Tā šīs gulēšanas iemaņas pārgāja uz katedras sēdēm un pat kora dziedāšanu. Reiz mēģinājumā «Ozola» diriģents Liepiņš mani divas reizes apsauca: «Jāni, neguli!»Protams, viņu varēja saprast, jo līdz ar mani sāka snauduļot citi koristi. Nelīdzēja. Diriģents kori piecēla kājās. Un labi, ka līdzās stāvēja plecīgs vīrs, kas mani saķēra. Visiem bija smiekli. Taču kopš tā laika diriģents par gulēšanu mēģinājumos mani lika mierā. Pērn kārtējā ceļojumā vilcienā iznāca braukt vienā kupejā ar divām ķīniešu dāmām. Kad iepazināmies un es teicu, ka draugi un kolēģi mani sauc par Jančuku, viņas izbrīnā iepleta acis. Jānis jeb Jans ir labi pazīstams vārds arī Ķīnā, taču Čuks tur saprotams kā «gulētājs». Tā nu es ķīniešiem iznāku Jānis Gulētājs,» stāstu par gulēšanas māku beidz docents Jānis Blīvis. Raksta turpinājumu lasiet sestdienas, 29.septembra «Zemgales Ziņās».
