Tādas jocīgas izjūtas pārņēma, pagājušajā sestdienā viesojoties Rīgā, – tur notika Miķeļdienas gadatirgus.
Tādas jocīgas izjūtas pārņēma, pagājušajā sestdienā viesojoties Rīgā, – tur notika Miķeļdienas gadatirgus. Kā jau rudens sākuma tirgū pienākas – daudz ābolu, bumbieru, daudz medus, dārzeņu… daudz vietējo amatnieku izstrādājumu – ziemai tik noderīgās vilnas zeķes dažādos rakstos, segas, cepures, šalles un cimdi… Laiks bija jauks, un ielās netrūka rīdzinieku un daža laba ciemiņa no citām pilsētām. Skanēja mūzika, dziedāja un dejoja ansambļi. Staigājot gar tirdzniecības galdiem, nevarēja neievērot, ka cilvēki tiešām labprāt pērk skaistos izstrādājumus, ar prieku klausās priekšnesumus.
Pirms pāris dienām aprunājos ar kādu kundzi, jelgavnieci. Viņa skumīgi jautāja: «Jelgava ir tik liela pilsēta, šeit dzīvo tik daudz radošu cilvēku, bet kāpēc pie mums tik maz pasākumu notiek?» Un pati piebilda: «Negribu apvainot tos, kas patiešām kaut ko dara, regulāri rīko dažādus sarīkojumus, bet kultūras iestāžu mums ir krietni vien vairāk nekā šo pasākumu.»
Tad nospriedām, ka arī jelgavniekiem noteikti būtu paticis tāds Miķeļdienas gadatirgus kā Rīgā. Un nemaz nevajadzētu tik grandiozu…
Mums taču visapkārt netrūkst zemnieku saimniecību, arī ne viens vien pilsētnieks savā dārziņā kaut ko izaudzē. Turklāt amatnieku ir ne mazums.
Pasākumi, kas saistīti ar noteiktām tradīcijām – Lieldienas vai Jāņi, arī Miķeļdiena –, arī palīdz radīt sajūtu, ka ir svētki. Var jau katrs apēst Lieldienu olu brokastīs turpat mājās un uzskatīt, ka svētki nosvinēti. Bet vai nav jauki, ja tiek piedāvāta arī iespēja visiem kopā piedalīties dažādās atrakcijās vai spēlēs? Pēdējie Jelgavā plaši svinētie svētki (Piena svētki) taču parādīja, ka arī mūsu pilsētas iedzīvotāji tik labprāt iesaistās dažādās aktivitātēs, konkursos.
