Saulainā darbdienas pēcpusdienā «Ziņas» dodas uz nu jau masu informācijas līdzekļos daudzināto Jelgavas Vissvētākās Dievmātes aizmigšanas pareizticīgās baznīcas patversmi.
Saulainā darbdienas pēcpusdienā «Ziņas» dodas uz nu jau masu informācijas līdzekļos daudzināto Jelgavas Vissvētākās Dievmātes aizmigšanas pareizticīgās baznīcas patversmi. Izstiepies cauri paju sabiedrības «Lielvircava» centram, ceļš tālāk ved uz Vircavas pagasta Oglaines ciematu. Pēc dažiem kilometriem ceļa kreisajā pusē pamanām vairākas bijušā sovhoza cūku fermas. Jā, ziņas bijušas patiesas: patversme ir ierīkota kādreizējā cūku fermā. Piebraukuši pie ēkām, pamanām dažus cilvēkus, kas savā nodabā rosās pa nelielo saimniecību. Izkāpt no auto liedz lielais suns, kas piesiets garā ķēdē. Kad esam no mašīnas «sabļāvušies» ar kādu vīrieti, suns tiek aizvests un mēs varam sākt iepazīties ar patversmi.
Kas mīt lauka vidū?
Nav taisnība, ka patversmē dzīvo vairāk nekā desmit cilvēku, vēl pagājušās nedēļas vidū tur mita tikai divi vīrieši, kas nāk no Rīgas. Tagad no Tukuma atbraucis kāds tētis kopā ar savu 11 gadu veco meitu.
Šie četri cilvēki ir tie, kas izpelnījušies Jelgavas Sv.Dievmātes pasludināšanas pareizticīgās baznīcas mācītāja svētību. Tikai ar viņa piekrišanu cilvēks var apmesties patversmē, kur dabū jumtu virs galvas, pārtiku un darbu. Protams, iemītniekam jāievēro iekšējās kārtības noteikumi, kas gan nekur īpaši nav uzrakstīti.
Neviens ar varu netiek turēts
Iemītnieki te mainās bieži – atbrauc, padzīvo, gūst vajadzīgo sirdsmieru un atgriežas reālajā dzīvē. Tāpēc arī patversmes vecākais ik pa laikam tiek mainīts. Patlaban šos pienākumus pilda Jurijs. Viņš gan teic, ka vienīgā privilēģija ir tā, ka vecākajam vairāk jāstrādā.
Ikdiena patversmē sākas ar celšanos pussešos, sešos no rīta ir lūgšanu laiks. Pēc tam jāķeras pie darbiem – fermā mīt 25 cūkas un ap 50 mājputnu, kas prasa aprūpēšanu. Nerakstīts likums: vispirms jāapkopj lopi, un tikai tad cilvēks pats var sēsties pie brokastu galda.
Viss lopiem vajadzīgais tiek atvests no baznīcas, tā gādā arī pārtiku un apģērbu cilvēkiem. Darba daudz, bet iemītnieki ir priecīgi, jo patlaban ne uz ko labāku viņi necer. Katrs dara tik, cik spēj. Tomēr kaut kas no viņiem tiek arī prasīts – tur nedrīkst dzert, smēķēt, klausīties radio un skatīties TV, par narkotiku lietošanu vispār nav ko domāt.
Patversmē atgūstas no heroīna
Jurijs patversmē dzīvo divus mēnešus un tur nokļuvis, nopietna mērķa vadīts: «Es vairs negribēju savu dzīvi saistīt ar narkotikām. Nezinu, kā tas iznāca, bet divus gadus, dzīvodams Rīgā, lietoju heroīnu. Tas bija aizgājis par tālu… Nokļuvu narkoloģiskajā slimnīcā. Tur atguvos no «lomkām». Slimnīca ir maksas. Biju tur piecas dienas, bet vieglāk nepalika. Tā ārstēšana ir primitīva – piecas dienas noguli, tad kādam šķiet, ka tas ir palīdzējis. Bet īstenībā jau viss atkal sākas no gala. Es vairs negribēju to turpināt. Dievam ticējis esmu visu mūžu. Varbūt kāds teiks: kāda tur ticība, ja tu lieto narkotikas. Bet patiesībā mēs visi esam grēcīgi. Sagadījās, ka kāds mans paziņa bija jau padzīvojis šajā patversmē. Viņam bija līdzīga nelaime. Arī es devos uz baznīcu Jelgavā un ieguvu tiesības tur apmesties. Tagad domāju, ka kādu laiku noteikti vēl te padzīvošu. Varbūt gadu… Pēc tam būs jāsāk domāt, kā atkal nostāties uz savām kājām. Man ir ļoti labas attiecības ar mammu. Viņa dzīvo Rīgā, bet vecākais brālis – Krievijā. Tētis ir miris… Patversmē man ir iespēja pārdomāt savu dzīvi un atturēties no līdzšinējā dzīvesveida. Protams, ir brīži, kad domas aizklīst līdz heroīnam, bet tad es atceros tikai sliktās izjūtas, ko esmu izbaudījis. Vēlme atsākt to lietot ātri vien pāriet. Patversmē jau arī ir ļoti maz laika domām, jo ir jāstrādā – lopu apkopšana prasa daudz laika.»
Jumts virs galvas un pilns vēders
Georgijs patversmē dzīvo kopš aprīļa un nāk no Rīgas. Uz patversmi viņu atvedusi nejēdzīgā dzīve ārpasaulē: «Es dzīvoju pie mātes, bet viņa kopā ar savu piedzīvotāju bieži rīkoja dzeršanu. Es ar to vīrieti nevarēju satikt – iznāca pat sakauties. Darba arī Rīgā nebija. Iztiku pelnīju, kā pagadās: lasīju pudeles, dažkārt noskuvos, labāk apģērbos un gāju pa ielu, līdz pamanīju, ka kāds kaut kur kaut ko izkrauj no mašīnas. Gāju klāt un pieteicos palīgos. Tā var nopelnīt nelielu naudiņu. Dažreiz arī es pievienojos mātes iedzeršanām, jo dvēselē bija tukšums. Pēc profesijas esmu galdnieks, bet man darbu nedod. Tagad jau vajadzīgi speciālisti, kas var kaut ko izgatavot no sākuma līdz beigām. Es to neprotu. Patversme man ir kā miera osta.
Gads jūrā – pāris nedēļu Vircavā
Igors kopā ar 11 gadu veco meitu Mašu atbraukuši no Tukuma. Maša stāsta, ka viņai patversmē patīk, jo Tukumā nav dzīvnieciņu: «Te es varu pabarot kaķīšus, palīdzu virtuves darbos – mazgāju traukus. Vienīgi šeit nav draudzeņu, ar ko spēlēties.» Igors ir jūrnieks un gandrīz gadu pavada uz ūdens, bet, kad atgriežas Latvijā, vienmēr kādu nedēļu pavada patversmē, jo uzskata, ka tur relaksējas viņa dvēsele. «Jūrā es neredzu neko no tā visa, ko var gūt laukos. Te ir dzīvnieki, daba un mierīgs darbs. Patversmi uztveru kā baznīcu, kas ļauj garīgi attīrīties. Tāpēc arī man šķiet, ka nav labākas vietas, kur audzināt bērnu. Mums ģimenē it kā nav nekādu problēmu. Sieva palika mājās ar vecāko meitu, bet es ar jaunāko padzīvošu šeit. Nedomāju, ka labāk būtu trallināt kādā krogā. Protams, arī te vēl līdz pilnībai ir tālu, bet es ik gadu jūtu, kā pamazām viss uzlabojas. Kaut kas tiek remontēts un iekārtots. Hotelis jau te nekad nebūs, bet vieta, kur patverties no ikdienas un pārdomāt dzīvi, ir gana laba.»
